Pašas briesmīgākās lietas zemes virsū nav tās, ko dara ar ļaunu nodomu. Labi zināms, ka ļaunums, ko viens cilvēks nodara otram, pie noteiktas apstākļu sakritības var tikt pastrādāts pret veselām valstīm un tautām. Vēlēšanās rīkot kara spēles ar miljonu upuriem un pazudināt kādu cilti dēļ sena privāta strīda ar dažiem no tās ļaudīm, lai cik baisa un nosodāma, vismaz ir aptverama savā izcelsmē, ņemot palīgā ja ne morāles, tad reliģijas mācības. Sliktākās no nelietībām augstās varas pastrādā pat neapjēdzot, kas nodarīts.
Attēlā: No Umurgas pagasta ''Paukām'' 25.martā izsūtītā Vārsbergu ģimene nometinājuma vietā Amūras apgabalā, 1952.gads
19.gadsimtā daži pārgudri angļi un vācieši attiecināja Darvina mācību par dzīvnieku sugām uz cilvēci, citiem vārdiem - nosprieda, ka ļaudis neatšķiras no lopiem un to kvalitāti var uzlabot, atšķirot ''derīgos'' no ''nederīgajiem''. Īsā laikā šī doma iesēdās daudzu kronētu un vēlētu valdnieku galvās. Hitlers vēl tikai nāca pie varas, kad Rietumu demokrātijas zemēs pilnā sparā strādāja pie eksperimentiem, kas neļautu par pārlieku negudriem vai nepietiekami skaistiem atzītiem līdzcilvēkiem radīt pēcnācējus vai saglabāt spriešanas spējas. Šodien vainīgajās zemēs vairāku simtu tūkstošu sakropļošanu nākotnes laimes vārdā atzīst par nejauku un tāpēc noklusējamu pārpratumu. Par tādiem pašiem noziegumiem zemēs, kur vadoņi ņēma varu paši, runāt drīkst. Tomēr tuvojās jau 20.gadsimta vidus un publiski apkaut pat nevēlamus ļaudis bija kļuvis politiski nepiedienīgi. Starptautisko manieru ievērošanas dēļ visas Otrā pasaules kara virzienā slīdošās Eiropas un Amerikas kontinentu valstis viena pēc otras lēma sākt uzlabot savu cilvēku ganāmpulku kvalitāti ar līdzekli, ko 1898-1899.gadā vienlaikus izgudroja spāņi un angļi, apspiežot okupētās tautas - MASU DEPORTĀCIJĀM.
Attēlā: Izsūtītie latvieši Omskas apgabala Veļikorusku sādžā, 1955.gads. Vidū ar akordeonu - no Limbažiem izsūtītā Velta Gulbe
Pirmās deportācijas - ASV pasākumi pret saviem japāņu tautības pilsoņiem, itāļu aizturēšana Lielbritānijā un aresti PSRS rietumu pierobežā, kas skāra Latviju 1941.gada 14.jūnijā, pēc būtības bija ienaidnieka karavīru gūstīšana. Pat aizturētās sievietes un nespējniekus atzina par karagūstekņiem, kas jānovieto apcietinājumā, lai nevarētu palīdzēt pretējai pusei. Šeit ir atšķirība starp 1941. un 1949.gada izvešanām Latvijā. 14.jūnijā aizvesto iznīcināšana tika veicināta vai vismaz atzīta par neizbēgamu. 1949.gadā situācija bija mainījusies. Tiklīdz apklusa pasaules kara lielgabali un tika novilktas jaunās valstu robežas, simtiem tūkstošu ļaužu piespiedu pārvešana no viena apgabala uz otru kļuva par iecienītu politisku problēmu risināšanas līdzekli. Poļi nosūtīja savus ukraiņus apdzīvot bijušās vācu zemes, Dienvidslāvijā maķedonieši pārcēlās uz valsts ziemeļiem. Uz sarukušo Vāciju dzina miljoniem vāciešu no pārējās Eiropas. Neviena varas iestāde neuztraucās par pārceļotāju zaudējumiem vai ceļā mirušajiem - tas piederēja pie lietas kārtības. Tas, ko šodien sauc par cilvēktiesībām, vēl nebija izgudrots. Nav brīnums, ka, vienmēr pārņemot jaunāko pasaules pieredzi paklausības nodrošināšanā, ''modernās'' masu deportācijas pielietoja arī Padomju Savienība.
Attēlā: No Tūjas ''Atariem'' izsūtītā Veliņu ģimene Tomskas apgabala Kargasokas sādžā, 1950.gads. Visi atgriezās mājās
1949.gada 25.marts ir šaušalīgs ar to, ka rīkotāju acīs bija parasta neliela policejiska operācija drošības uzlabošanai. No Staļina likumdošanas viedokļa tas nebija pat sods, jo izsūtītos turpināja atzīt par PSRS pilsoņiem un viņu formālās tiesības ierobežoja tikai aizliegums pamest izsūtījuma apgabalu Sibīrijā. Nepieciešamība pamest visu mantu un iztikas līdzekļus padomju varas acīs bija tikai neērtība. Kā tādu to vērtēja arī Padomju Latvijas amatpersonas, kad 1956 - 1958.gadā atļāva deportētajiem ar pašu spēkiem un līdzekļiem atgriezties dzimtenē. Tas ir iemesls, kādēļ sveša pasaules uzskata Latvijas iedzīvotāji nekādi nevar saprast, ka notikušais bijis traģēdija un patiešām neliekuļo, kad ņirgājas par 1949.gadā represētajiem. Otrpus robežai starp Eiropu un Āziju pamata uzskats ir - ''valsts ir viss un cilvēks nav nekas'', kamēr šai zemē mēs savā vairākumā, par laimi, domājam jau pilnīgi otrādi. Otrpus robežai cilvēks ir mistiskas ''Dzimtenes'' vergs un sodāms, ja mēģina to ''pārdot'', citiem vārdiem, atteikties no šādas pilsonības. Otrpus robežai jebkurš kārtībnieks arī šodien drīkst sist un kropļot gājējus, kas neizskatās pēc ''priekšniekiem''.
Par ko ir runa. Pārāk bieži, diskutējot par 1941. un 1949.gada traģēdijām tiek piesauktas politikas un filozofijas idejas. Viss bija daudz vienkāršāk - zemi vajadzēja attīrīt no nevēlamiem ļaudīm un to attīrīja. Ebreji jau gadu desmitiem skaidro skolās saviem jaunuļiem, ka pasaule pa laikam kļūst traka un slaktē ebrejus. Latviešu skolās sen laiks skaidrot, ka cilvēka manta un dzīvība, kā gadu tūkstošiem mācījuši gudrie, ir pārejošas lietas un var pēkšņi zust. Neviens nevar pārvarēt nepārvaramo, taču katra spēkos ir būt gatavam dzīves nejaušībām un, kamēr pastāv demokrātija, celt amatos prātīgus cilvēkus. Latvju zemi biezi klāj iepriekšējo gadsimtu sapņotāju kauli un represēto ļaužu dzīves stāsts visupirms māca, ka zemes virsū palicis pārāk maz latviešu gaisa piļu celšanai. Pagātni sapratušais ir nākotni pareģojis.
Juris Pavlovičš,
Limbažu muzeja speciālists
Publicēts: 24.03.2021.