8. septembrī sirsnīgā gaisotnē Jaunlādes muižas saimnieki Sandra un Adriano ikvienu laipni uzņēma Aleksandra Kalvāna jaunākās grāmatas “Drosme darīt (Puika un plinte)” prezentācijas svētkos.
Aleksandrs tuvojas 90 gadu slieksnim, bet viņa vitalitāte un stāstījums tā aizrauj, ka klausoties brīžiem liekas, pats esi daļa no viņa stāsta. Un grāmatas prezentācijai atvēlētais laiks aizrit nemanot!
“Drosme darīt” ir Aleksandra ceturtā grāmata, top arī piektā. Kādēļ viņš raksta grāmatas? Jo vēlas, lai tā laika notikumi nepazustu. Aleksandrs, par piemēru minot nacionālos partizānus un viņu atbalstītājus, kuri tika notiesāti, izsūtīti un pakļauti smagām represijām, saka, kaut arī daudziem negribas to atcerēties, tās ir lietas, ko nedrīkst pakļaut aizmirstībai.
Visos laikos, sākot no vistālākās senatnes un beidzot ar mūsu dienām, ikviena vīrieša, pieauguša un pavisam maza, domas kādu brīdi ir saistītas ar zobenu un vairogu, nevis ar lellēm. Tā nu tas dzīvē iekārtots. Kam nācies izdzīvot kara gadus un pārlaist visas briesmas un šausmas, kas ar tiem saistītas, tie saprot, cik daudz drosmes katra nodzīvotā diena prasīja no laikabiedriem. Īpašs stāsts ir par padsmitniekiem. "Puika" un "plinte" bija divi nešķirami jēdzieni. No pusaudžiem nešķiramas bija pārgalvība un palaidnības, risks un arī drosme darīt nozīmīgus darbus, kurus nevar salīdzināt ar datora kara spēlītēm vai mobilo telefonu podziņu dancināšanu. Katram laikam ir savs, īpatnējs atspulgs. Ja vēlies uzzināt kā dzīvoja kara laika padsmitnieki, grāmata par puiku un plinti jeb "Drosme darīt" ir tieši par to.
Jaunlādes muiža grāmatas prezentācijai nebija izvēlēta nejauši. Šajā grāmatā nodaļa veltīta arī šai ēkai, vēl jo vairāk, pats Aleksandrs bērnības gados vasaras pavadījis strādājot Limbažu pagasta “Dīriķos” un gadu mācījies Lādes skolā - tagadējā Jaunlādes muižā.
Par to kā nonācis Lādes skolā? Aleksandrs stāsta - tas bija tāds laiks! Pats esot Rīgas puika. Līdz 6.klasei mācījies Rīgā. 1945.gadā, kad nāca Sarkanā armija, tēvs ar citiem aizsargiem iegāja mežā. Viņa vecāki bija šķīrušies. Māte un 17 gadīgā māsa tolaik bija Vācijā. Viņš biju palicis viens pats. Ulmaņa laikā bija tāda kārtība, ka valdība maksāja lauku saimniekiem par to, ka viņi uz vasaru, vasaras brīvdienās, pieņēma pilsētas bērnus. Pilsētas bērni lauku saimniecībās, pirmkārt, bija kārtīgā lauku uzturā - rudzu rupjmaize, kārtīgs lauku piens, kārtīga lauku gaļa, saknes, viss ko var vēlēties. Un otrkārt, šajās lauku saimniecībās, bērni nespēlēja bumbiņu un nestrīkšķināja ģitārītes vai nespaidīja mobilo telefonu podziņas, bet tāpat kā pieaugušie, gāja darbā – cirta žagarus, strādāja pļavā. Vienu vārdu sakot, darīja tos darbiņus, kas bija jādara. Kā smej Aleksandrs, zirgu varētu iejūgt vēl šobaltdien. Tā cilvēki iemācījās strādāt. Kad pienāca 1944. gada septembris, Rīga vēl bija vācu rokās, bet 26. septembrī pirmie krievu tanki jau ienāca Limbažos. Tā arī tolaik 13 gadus vecais Aleksandrs palika tepat Lādes pagasta ‘’Dīriķos’’, kur jau iepriekšējos gadus pa vasarām biju dzīvojis un strādājis - Austras un Ernesta Jurku ģimenē. Kā stāsta Aleksandrs, viņi uzskatīja par savu pienākumu to nabaga Rīgas puiku izmitināt. Kad šeit nodibinājās padomju vara, iznāca apkārtraksts, ka visi bērni jāsūta skolā un tā arī sanāca, ka 7.klasi viņš izgāja Lādes skolā. Tā kā bijis žiperīgs puika, ātri vien iedzīvojies.
1945. gada rudenī Aleksandra māsa un māte ar četrgadīgajiem dvīņu puikām ratiņos (no otrās laulības) ar kājām no Vācijas mēroja ceļu uz Latviju. Tajā laikā nebija ne vilcieni, ne autobusi, vien pamatā kara transports. Tā kā viņa māte tā laika varas ieskatā bija nevēlams elements, viņai nebija ļauts strādāt un dzīvot tuvāk par 101.kilometru no Rīgas. Tā māte izvēlējusies dzīvi Cēsīs.
Sarunas laikā Aleksandrs vairākas reizes piemin likteņa pirkstu, stāstot par padomju varas brutālo un necilvēcīgo uzvedību. Šāds starpgadījums piedzīvots arī “Dīriķu” mājās, kad mājas saimniecei uzbrucis padomju armijas karavīrs. Aleksandrs atminas, tolaik tās dusmas un naids 13 gadīgajam puikam bijušas briesmīgas, par to - kā var tik brutāli rīkoties? Vienīgā vēlme esot bijusi skriet pēc rokaspistoles un tam ļaundarim uzgrūst ložu kārtu. Kā saka Aleksandrs: ‘’Pagājuši gadi, un tu saproti, ka nebūtu bijis tas labākais 13 gadu vecumā nošaut cilvēku, lai vai kāds nelietis viņš bijis. Kaut kur liktenis izdarīja pareizi. Ja tu esi nelietis, tad vienalga, agri vai vēlu jau tu to atmaksu saņemsi. Vai nu skolas puikam jābūt tam tiesnesim, kas to jautājumu nokārto.’’
Vienu gan Aleksandrs saka, vēlāk uzzinot, ko mājup ceļā uz Latviju nācās piedzīvot viņa māsai un mātei, un tolaik sievietēm Vācijā, naidu nevar norimdināt, viņš nevarot uz tiem cilvēkiem skatīties ar tādu labsirdīgu, gaišu skatu.
Savā grāmatā Aleksandrs raksta: Cilvēka atmiņa ir brīnišķīgi iekārtota. To, kas redzēts pirms daudz, daudz gadiem un tikai vienu vienīgu reizi, tā glabā skaidrā un neizdzēšamā tēlā. Bet, ja mēs kādu vietu redzam ikdienas, tad atmiņā paliek tikai tas tēls, kas redzēts pats pēdējais. Rīdzinieki savu pilsētu redz augam un pārvēršamies tāpat, kā ikviena pagasta ļaudis redz pārvērtības savā dzīves vietā un apkārtnē. Mēs ātri pie šīm pārvērtībām pierodam. Ir jānotiek kaut kam neikdienišķam, lai mēs it kā ieskatītos pagātnē un ieraudzītu to, kas šodien ir izteikti atšķirīgs no vakardienas. Cilvēka lielais brīnums – atmiņa – ikvienam no mums palīdz atkal spilgti ieraudzīt ļaudis, vietas un notikumus, ar kuriem tikāmies un bijām saistīti pirms daudziem gadu desmitiem. Patīk vai nē, ir jāatzīst, ka kādreiz sastapto, kādreiz redzēto šodien vairs nevar pazīt. Un tad mēs sākam skaidri redzēt, kā gadi pārveidojuši mums kādreiz tuvos vai labi pazīstamos cilvēkus un vietas, kur kādreiz ritējušas mūsu ikdienas gaitas.
Savas grāmatas prezentācijas noslēgumā Aleksandrs aicina – neesiet slinki un pierakstiet savas dzīves nozīmīgākos notikumus, datumus fotogrāfijām, uzrakstiet, ar ko esat kopā, jo dzīvē pienāks brīdis, kad vecos notikumus gribēsies restaurēt.
Lādes skolu slēdza 2003. gadā. 2015. gadā savā īpašumā skaisto jūgendstila ēku iegādājās tās pašreizējie saimnieki Sandra Kļaviņa un Adriano Carlesi, kuri iegulda ne mazums pūļu un līdzekļu, lai bijusī skola iegūtu agrāko spozmi un pārvērstos par sabiedriskās dzīves centru. Apkārtnes un iekštelpu labiekārtošanā daudz palīdz arī Ilze Vika un bijušās Lādes skolas audzēknis Dainis Dalbiņš. Sandra Kļaviņa daudz pūļu veltījusi eksponātu un fotogrāfiju vākšanai. Jaunlādes muižas saimnieki nākamajā gadā plānot organizēt bijušās Lādes skolas audzēkņu un pasniedzēju salidojumu un svinēt Lādes skolas dibināšanas 150 gadadienu.
‘’Tad, kad mēs ar Adriano atnācām un ieraudzījām šo ēku un šo apkārtni, mums ienāca prātā tik daudz ideju. Un šodien viena no tām īstenojās! Mēs varam Jūs uzņemt šajā zālē. Mēs lēnām, lēnām esam to paveikuši! Daloties pieredzē, mēs kļūstam bagātāki. Šodien pie mums ir šis brīnišķīgais cilvēks Aleksandrs Kalvāns, kurš dalās ar savu dzīves pieredzi un padara mūsu dzīves bagātākas ar to, ka varam lasīt viņa grāmatas!’’, teic Sandra Kļaviņa.
Klātesošos uzrunāja arī Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētāja 1. vietniece Ineta Zariņa: ‘’Ir ļoti laba sajūta par ikvienu skaisti sakārtotu vietu, vai vietu, kura top arvien skaistāka un skaistāka! Un, vēl tā otra ļoti labā sajūta ir tā, ka mums Limbažu novadā ir daudz autoru, gan dzejas jomā, gan prozas un apriņķa stāstu jomā, kuri izdod savas grāmatas. Kalvāna kungam šī pieredze ir visbagātīgākā no visiem autoriem, ar kuriem man ir nācies runāt. Es esmu ļoti laimīga, ka mēs šodien varam runāt par diviem notikumiem - gan par grāmatu, kurā ir savīti atmiņu stāsti un mūsdienas, gan par Lādes skolu, kas top par tādu skaistu, interesantu vietu, kur cilvēkiem sanākt kopā.‘’
Aleksandru Kalvānu un Jaunlādes muižas saimniekus bija ieradies sveikt arī Limbažu pagasta pārvaldes vadītājs Dainis Jurka, nodibinājuma “Limbažu fonds” vadītāja Spīdola Lielmane, kura grāmatas autoram dāvāja mūsu novadnieka Jāņa Saktiņa grāmatu ‘’Ar sakostiem zobiem’’, Ozolaines pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Zinta Skrastiņa, Sabiedriskā centra “Lādes Vītoli” vadītāja Sandra Avotiņa, Lādezera bibliotēkas vadītāja Valentīna Kukule un vietējie pagasta iedzīvotāji daloties arī savās atmiņās par Lādes skolu un dzīvi pagastā!
Tiem, kuriem ir interese, grāmatu “Drosme darīt” var iegādāties Jāņa Rozes grāmatnīcās, kā arī paņemt lasīšanai vietējā bibliotēkā!
Aija Kamala
Limbažu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste