Salacgrīviešu "Bibliokuģis "Krišjānis Valdemārs"" lasītāju tikšanās reizē Korģenes bibliotēkā viesojās ar priekšlasījumu par burinieku gadsimtu Latvijā. Kā izpētīts, laikā no 1857. līdz 1929.gadam Vidzemes piekrastē no Ainažiem līdz Pabažiem pavisam uzbūvēti 152 zēģeļkuģi, visvairāk Ainažos, Ķirbižos (Vitrupē), Skultē, Pēterupē un Salacgrīvā. Lieliskās mastu priedes, ko tautā dēvē arī par Rīgas priedēm (Pinus rigensis), bija vislabākais materiāls burinieku būvei. Tās raksturo sevišķi taisns stumbrs, piramidāls, vecumā noapaļots vainags ar tieviem zariem. Interesanti, ka šo nosaukumu cēlajai priedei, ko arī mūsdienās varam vērot Vidzemes jūrmalā, vispirms devuši nevis zinātnieki, bet koktirgotāji un kuģu būvētāji galvenokārt tādēļ, ka tie šo izcilās kvalitātes koku stumbrus iegādājās Rīgā vai caur Rīgu, uz kurieni tos atvizināja Daugavas vai Gaujas straumes un pludināšanas kanāli. Latvijas meži ir ļoti pateicīga vieta mastu priežu selekcijai. Mežzinātņu doktors Miervaldis Bušs savos pētījumos akcentējis, ka lai izaudzētu kaut cik kārtīgu, taisnu baļķi, vāciešiem jāstāda 15-20 tūkst. stādu uz 1 ha (mums ap 6 tūkst.), jo tad, audzi kopjot un arvien izcērtot līkumainākos kokus, beigās varētu iegūt pāris simtu slaidu stumbru. Latvijā šis selekcijas darbs izmaksā krietni lētāk.
Bibliotēkas vadītāja Ilze Baumane uz tikšanos bija pulcējusi patiesi ieinteresētas grāmatu cienītājas, un saruna ievirzījās arī par Bibliokuģa izdotajām grāmatām, kas stāsta par piekrastes zvejniekiem, jūras dzīlēs rodamo dzintaru un mūsu zivju resursiem. Klātesošā kundze no Ukrainas, kas kara laikā radusi patvērumu Korģenē, dalījās pieredzē, kā pagatavojams apaļais jūrasgrundulis, ko esam ievazājuši mūsu platuma grādos, bet tā pa īstam savā ēdienkartē neesam pieņēmuši. Šo zivi tad nu mūsu zvejnieki ķer, filetē un sūta prom uz Ukrainu, Rumāniju un Bulgāriju.
Bibliokuģa radošā komanda šopavasar iecerējusi vairākas tikšanās mūspuses bibliotēkās, kas katra būs veltīta kādai Latvijas kultūras vērtībai. Dzejnieks Imants Ziedonis savulaik par šīm novadu savdabībām ir teicis, ka tās ir mūsu savpatnās "pazīšanās zīmes", ar kurām mēs "šķērsojam apvārsni" un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā.