Tiklīdz senās ciltis apmetās noteiktā vietā un izveidoja pietiekami lielas kopienas, to starpā sākās tirdzniecība un radās pirmie satiksmes ceļi. Apvidū, ko tagad pazīstam kā Vidzemi, pat galvenie ceļi ilgus gadsimtus bija vienkāršas lauku un mežu takas, jo nebija paraduma tos ierīkot un regulāri uzturēt. Tieši tāpēc tik lielā cieņā bija no mūsdienu viedokļa neizbraucamas upes un var droši apgalvot, ka lībiešiem pirms gadu tūkstoša tās aizstāja zemes ceļus preču apmaiņā starp Vidzemes piekrasti un iekšzemi. Plašāks ceļu tīkls Limbažu novadā sāk veidoties tuvāk 1300.gadam, kad beidzas ar vācu iebrukumu saistītie kari un sirojumi. Par galveno satiksmes trasi novadā un trešo svarīgāko Vidzemē kļūst tā saucamais Burtnieku ceļš līdz Rūjienai, kas veda no Rīgas uz Limbažiem, atšķiroties no mūsdienu lielceļa ar to, ka Raganas vietā gāja caur Sēju, un pie Ozoliem nogriezās uz Burtnieku ezera pusi. Ne mazāk svarīgs novadam bija ceļš no Limbažiem uz Viļķeni un tālāk uz Salacgrīvu, savienojot abus nozīmīgākos Rīgas arhibīskapa ''lībiešu gala'' atbalsta punktus, taču tā pastāvēšana bija atkarīga no saimniecības uzplaukumiem un krīzēm. Tuvāk Livonijas laiku beigām, ap 16.gadsimta sākumu, Limbažu tirgus vairs nevarēja pastāvēt bez regulārām zivju piegādēm no Liepupes un Skultes puses, kas noteica trešās satiksmes trases rašanos. Ap šo laiku Limbažu novada dienvidu daļā bija izveidojies pietiekami blīvs bet slikti uzturēts vietējo muižu ceļu tīkls. No 1523.gadā notikušās Livonijas pilsētu apspriedes Valkā saglabājusies senākā liecība par jau krietni agrāk pastāvējušu noteikumu, ka katram zemes kungam jātur kārtībā savi ceļi un tilti. Dažviet apzinīgi muižnieki tā arī darīja, taču, kā visos laikos, viņi bija mazākumā.
Juku laiki, kas noslēdzās ar zviedru varas iedibināšanu Vidzemē, faktiski izpostīja veco ceļu tīklu un tā pilnvērtīga atjaunošana varēja sākties tikai pēc 1656.gadā iebrukušā krievu karaspēka padzīšanas. 1647.gads iegāja Limbažu vēsturē ne tikai ar pakļaušanos Rīgai, bet arī šeit notikušo Vidzemes un Igaunijas pilsētu sapulci zviedru ģenerālgubernatora vadībā, kur Rīgas pārstāvjiem izdevās panākt, lai tirdzniecībai ar Krieviju atver tai izdevīgo Vastselīnas ceļu. Zviedru valdīšana mainīja līdzšinējo satiksmes tīklu, papildinot to ar speciāli armijas un pasta vajadzībām būvētiem ceļiem, pareizāk sakot, pārvēršot līdz tam necilus vietējos ceļus par galvenajām trasēm. Pirmkārt, ilgais karš ar Poliju lika zviedriem pievērst uzmanību piejūras satiksmei no Rīgas uz Pērnavu, kas līdz tam notika pa jūru. Jūrmalas ceļa vājā vieta bija gandrīz neizbraucamā smilšu josla pirms Rīgas, tāpēc to lietoja galvenokārt dienestam pakļauti ļaudis. Zviedru militārie plāni lika savienot ar pietiekami labu ceļu Limbažus un Straupi un līdz ar to arī Cēsis. Tādējādi Cēsis, kurp tagad varēja aizbraukt salīdzinoši viegli, limbažnieku acīs uz trim gadsimtiem kļuva krietni nozīmīgāka pilsēta par tikpat attālo Valmieru ar sliktā laikā neizbraucamu ceļu. Tā pati nelaime turēja attālumā arī Limbažus un Aloju. 1633.gadā zviedru valdība uzdeva uzcelt gar ceļiem krogus, kas kalpotu par pajumti braucējiem. Tas nebija jaunievedums, jo krogus Livonijā sāka ierīkot īsi pirms 1400.gada, taču to atvēršana iepriekš bija atkarīga no vietējo kungu labpatikas. 1688.gadā Vidzemē bija 251 krogs, no tiem uz Cēsu - Limbažu - Salacgrīvas ceļa - septiņi. Atgādināsim, ka tieši Rīgas kroģēšanas monopols ilgstoši turēja nabadzībā Limbažu pilsētu un no vietējās kopienas viedokļa bija nīstamākā Rīgas virskundzības izpausme.
Vidzemes iekļaušana Krievijas impērijā 1721.gadā izrādījās liktenīga Limbažu novadam tieši satiksmes ceļu dēļ. Uz ūdens iestājās triju ostas lielpilsētu - Rīgas, Pērnavas, Tallinas, faktiskais piekrastes tirdzniecības monopols, ar igauņu pierobežas pagastu iekļaušanos Pērnavas saimnieciskajā telpā tā rezultātā. Līdz brīdim, kad Vidzemes piekrastes perspektīvās ostu vietas spēja iegūt finansējumu nopietnai celtniecībai, tās varēja būt tikai turīgākus tirgoņus apkalpojošas laivu piestātnes. No sauszemes puses ar 1712.gadu par galveno satiksmes virzienu kļuva maršruts Rīga - Pēterburga. Starptautiskais pasta ceļš caur Valmieru, Valku un Tērbatu apgāja Limbažu novadu, kur 18.gadsimta laikā pakāpeniski izzuda piekrastes ''zviedru ceļš'' un Burtnieku ceļa daļa no Limbažiem uz Rūjienu. Par novada saikni ar ārpasauli kļuva Straupes zirgu pasta stacija, kas piegādāja Limbažiem vēstules reizi nedēļā. 1788.gadā, kad Limbaži atkal sāka kļūt par plaukstošu novada centru pēc 1747.gada lielā ugunsgrēka, Pēterburgā nolēma taupības nolūkos slēgt Limbažu pasta kantori, ko izdevās atjaunot tikai 1850.gadā, pa to laiku sagādājot pilsētai nepelnīto ''nomales'' reputāciju. Kā uzskatāmi parādīja no 1840.gada būvētās Pleskavas šosejas maršruts, Krievijas impērijai bija absolūti vienaldzīga Vidzemes saimnieciskā attīstība un ceļi tai bija vajadzīgi tikai kā armijas un amatpersonu pārvadāšanas trases. Vietējos Vidzemes ceļus, tāpat kā Livonijas un zviedru laikos, laboja un uzturēja latviešu un igauņu klaušu zemnieki, kas brauca pa tiem ar koka ratiem līdz pat māju iepirkšanas noslēgumam. Nav brīnums, ka ārzemju viesi vēl 1835.-1840.gadā nereti dēvēja dienvidu Vidzemes ceļus par sliktākajiem Eiropā, kas bija tikai daļējs pārspīlējums.
Līdz šim nav pienācīgi novērtēta tik svarīga diena kā 1875.gada 4.jūnijs - telegrāfa sakaru sākums Limbažos, ļaujot saņemt svarīgākās ziņas gandrīz vienlaikus ar Rīgu. 1907.gadā ar Rīgu tiek savienots arī 1899.gadā ierīkotais telefona tīkls. Sazināties ar galvaspilsētu nu ir daudz vieglāk nekā aizbraukt uz to. 1889.gadā atklātā Valkas dzelzceļa līnija ļauj citām Vidzemes pilsētām ātri pāraugt Limbažus. Savs labums novadam tiek vienīgi no 1912.gadā uzbūvētā Valmieras - Ainažu šaursliežu dzelzceļa, kas padara Ainažu ciemu par latviešu pilsētu. 1909.gadā Limbažos mēģina organizēt auto satiksmi ar Rīgu, taču pasākums neizdodas. Līdz pat piecdesmitajiem gadiem autotransports bija par vāju sliktu ceļu pārvarēšanai. Toties lielie ieguvēji 1908.gadā ir piekrastes iedzīvotāji no Saulkrastiem līdz Tūjai, jo tikai tad kā pirmais beidzot sāk kursēt slavenais tvaikonis ''Neibāde'', kas pārvadā pasažierus un kravas uz tik tuvo, bet ilgstoši neaizsniedzamo Rīgu. Līdz ar neatkarības atjaunošanu sākās Limbažu novada piesaiste kopējai Latvijas saimnieciskajai telpai. Divi galvenie projekti šai darbā bija dzelzceļš uz Rūjienu un moderna šoseja gar piekrasti. Par spīti krīzei un līdzekļu trūkumam, 1934.gadā dzelzceļš sasniedza Limbažus, gadu vēlāk Aloju un 1937.gadā Rūjienu. Ar šosejas būvi gāja grūtāk un līdz 1939.gadam tā bija sasniegusi tikai Zvejniekciemu, taču ar to pietika, lai Saulkrastu apvidus kļūtu par tālo Pierīgu. Nodibinoties padomju varai, visā Latvijas teritorijā sākās militāras nozīmes modernu ceļu būve, ko līdz 1956.gadam pārraudzīja Iekšlietu ministrija. Tikai 1969.gadā bija pabeigta Limbažu - Valmieras šosejas izbūve, ar to noslēdzot novada satiksmes izveidi. Limbažu novada vēsture, vairāk kā citviet, ir tā zemes un jūras ceļu vēsture, jo līdz pat jaunākajiem laikiem ne vienus ne otrus nevarēja izvēlēties.
Juris Pavlovičs
