Līdzās tautas himnas autoram Baumaņu Kārlim kā otrs izcilākais no mūsu novada nākušais latvietis savu vietu vēsturē ir ieņēmis zemnieku kārtā dzimušais karavadonis Dāvids Sīmansons. 2014.gadā Limbažos, pie toreizējās pilsētas pašvaldības ēkas fasādes, Dāvidam Sīmansonam uzstādīta tēlnieka Jāņa Strupuļa veidota piemiņas plāksne.
Lielāko daļu mūža Sīmansons ik pa brīdim mainīja dzīves vietu - vispirms kā lauksaimnieka dēls, pēc tam kā virsnieks. Ap 1875.gadu zinātkārais pusaugu zēns Dāvis pēc Salacas pagastskolas pabeigšanas turpināja izglītību Limbažu apriņķa skolā. Trīs mācību gadi vāciskajā Limbažu ''kreisskolā'' deva viņam zināšanu pamatus un prasmi izdzīvot sabiedrībā, kur visu noteica augstdzimuši dižciltīgie. Limbažos Sīmansons iemācījās būt uzcītīgs, saprata, cik svarīgi ir zināt vairākas valodas un nosprauda sev dzīves mērķi. Tieši tobrīd izcēlās kārtējais krievu - turku karš, kura atskaņas bija jūtamas pat Limbažos, un latviešu avīzes publicēja jūsmīgus stāstus par brīvprātīgo panākumiem kaujas laukos. Jau vīra gadus gandrīz sasniegušais Dāvis nolēma iestāties Krievijas armijā kā brīvprātīgais, lai turpmāk bez maksas mācītos karaskolā.
1880.gada maijā sākās Dāvida Sīmansona karavīra dzīves gadi. Ņemot vērā zemnieku kārtas izcelsmi, viņa turpmākā karjera šķiet gandrīz neticama, taču viss, ko Sīmansons dzīvē sasniedza, bija panākts tikai pateicoties viņa izcilajam prātam un administratora spējām. 1882.gadā Sīmansons pabeidza Rīgas karaskolu un 1894.gadā Ģenerālštāba akadēmiju, kas deva lielākas izredzes ar laiku ieņemt augstākās dienesta pakāpes. Ņemot vērā viņa necilo iepriekšējo izglītību, Sīmansona spēja apgūt akadēmijas eksāmeniem nepieciešamo augstskolas zinātņu kursu uzskatāma par gandrīz vai brīnumu. 1904.gadā Sīmansons piedalās Mandžūrijas frontes kaujās un tiek ievainots. Otro reizi viņu ievaino 1914.gadā. Citi pierādījumi Sīmansona personiskajai drosmei, kā liekas, nav vajadzīgi. 1910.gadā viņš saņem pulkveža un 1915.gadā ģenerālmajora dienesta pakāpi. Kā bataljona un pulka komandierim Sīmansonam nācās dienēt arī Rīgā, kur viņš uzturējās arī latviešu aprindās, taču nebija plaši pazīstams iedzimtās pieticības un mazrunības dēļ.
1917.gadā Sīmansons atstāj dienestu veselības problēmu dēļ un pamanās izdzīvot pilsoņu kara jukās. 1919.gada janvārī viņš atgriežas Latvijā un 6.jūnijā sazinās ar Jāņa Baloža brigādi, izsakot gatavību kalpot dzimtenei. Tālāko notikumu gaitu var saprast, tikai apzinoties katrā armijā pieņemto kārtību - augstāk stāvošie dod pavēles zemākajiem. Dāvidam Sīmansonam bija tobrīd augstākā dienesta pakāpe tikko dzimušās Latvijas armijā un ievērojama pieredze kauju laukos. Tieši tāpēc 1919.gada 10.jūlijā viņu ieceļ par armijas virspavēlnieku, bet 15 jūlijā par apsardzības ministru. Diemžēl, ļoti ātri izrādās, ka Sīmansons nekad nav spējis vai vēlējies būt par politiķi. 15.oktobrī, pēc domstarpībām ar citiem valdības locekļiem, viņš iesniedz atlūgumu veselības stāvokļa dēļ, pirms tam pagūstot organizēt leģendārās Daugavmalas aizsardzības pozīcijas. Vēlāk, līdz 1925.gadam, ģenerālis darbojas Kara ministrijas padomē. Atlikušos mūža gadus patriots un karavadonis pavada Rīgā, dzīvojot divās pieticīgi iekārtotās īrētās istabās, un pavada laiku paša spēkiem apgūstot jaunas zināšanas un valodas.
Autors: Limbažu novada Kultūras pārvalde