Pirms 130 gadiem 1893. gada 25. maijā Ungurpils pagasta Stakenbergu muižas “Vecjurkiņu” mājās pusgraudnieku Kārļa un Ilzes Galeviusu ģimenē piedzima nākamais skolotājs, novadpētnieks un novada sabiedriskais darbinieks Kārlis Antons Galeviuss.
“Man šupulī bija ielikta tieksme uz grāmatām un novadpētniecību.” K.A.Galeviuss
Gana liels ir viņa devums Alojas un tās apkārtnes izpētē, kulūtrvēstures saglabāšanā un popularizēšanā. Viņa autobiogrāfiskās piezīmēs var atrast ierakstu, kurā teikts, ka “novadpētniecība prasa visu cilvēka dzīvi. Tā izvērtās par manu mūža darbu, jo man šupulī bija ielikta tieksme uz grāmatām un novadpētniecību”
Jau agrā bērnībā K.A.Galeviuss uzmanību saistīja dabas skaistums, savukārt, vēlme to labāk izprast pievērsa viņu grāmatām. Savās atmiņās Galeviuss raksta:
“Esmu dzimis pie Īģes. Īģes upes līči bija pilni saules plūsmas un plauksmes, bet pusgraudnieka istaba, kurā dzimu, bija tumša un piekvēpusi. Bērnību pavadīju trūkumā, nabadzībā un smagās darba gaitās. Ganu gaitas sākās jau pirmskolas vecumā. Tās mani aizveda pie spožās un mirdzošās dabas. Atceros spožo varavīksni, kas savus varenos lokus izmeta taisni tur, kur es ganīju lopus. Vēlā rudenī, kad lopus vairs aplokos nelaida, vēl klejoju pa ganību un vēroju brīnišķīgos ledus kristālus sasalušajās ūdens peļķēs. Laikam te arī radās vajadzība kaut ko apgūt no zinātnes, lai labāk saprastu dabas parādības”
Lai pasauli izpētītu dziļāk , nepietika tikai ar mācību grāmatām, tāpēc Galeviusa skats jau skolas gados sniedzās pēc kā vairāk. Palīdzot brālim likt jumtus, viņš nopelnīja savu pirmo naudiņu, par kuru no Pēterburgas pasūtīja žurnālu “Vestņik znaņija”. Daudzus gadus tas glabājās Galeviusa bibliotēkā kā liels dārgums.
Līdztekus interesei par dabu, parādās inetrese arī par Alojas novada vēsturi, bet tur atkal liela nozīme ir grāmatām. Kaut Latvijā starpkaru periodā grāmats bija dārgas, tomēr viņš pirka tās lielā skaitā, galvenokārt tomēr tās, kas bija vajadzīgas novadpētniecībai. Kā atzīst pats Galeviuss, tad “novadpētniecība nav iespējam bez perosnīgās bibliotēkas, jo bez tās es būtu palicis pusceļā ar daudziem netrisinātiem jautājumiem.” Viņa četros grāmatplauktos un lielajā skapī bija arī daiļliteratūra un filozofiska rakstura grāmatas.
Lai gan par novada vēsturi , kultūras dzīvi rakstīja jau 1919. gadā , tomēr tā pa īstam un nopietni novada izpētei un sabiedriskām aktivitātēm K.A. Galeviuss varēja pievērsties pēc aiziešanas pensijā 1957. gadā. Tieši šajā laikā savas mājas trīs istabās izveidoja un par paša līdzekļiem uztrurēja Alojas novadpētniecības muzeju ar dabas, vēstures, etnogrāfijas un ekonomikas nodaļām. K.A. Galeviusa muzeju atzinīgi novērtēja Latvijas Zinātņu akadēmija. Pētnieks uzskatīja, ka ikvienā lauku centrā ir jābūt muzejam, jo tas ir katra novada lepnums un patriotisma sēkla, kuru sēj muzejs, būs visas tautas guvums. Sava muzeja materiālus viņš novēlēja Alojas sabiedrībai. Savāktie sadzīves priekšmeti ieņēma nozīmīgu vietu 1978. gadā atklātajā Ausekļa sabiedriskajā muzejā Sīpolos Pašreiz daļa no tiem apskatāmi Alojas Novadpētniecības centra ekspozīcijās
Īpaša vieta Galeviusa muzejā bija ierādīta dzejnieka Ausekļa dzīvei un daiļradei. Vīņš daudz pūļu un laika veltīja dzejnieka piemiņas saglabāšanai. Būdams Alojas I pakāpes pamatskolas pārzinis, gādāja, lai skolai 1928. gadā tiktu piešķirts dzejnieka Ausekļa vārds. Novadpētnieka un skolotāja vadībā 20.gs.50.gados tika sakopta Ausekļa dzimto”Sīpolu” māju apkārtne, stādītas liepiņas. Kad uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Vidzemes sētu aizveda 19.gs. vidū celto, dzejnieka iemīļoto “Sīpolu ” klētiņu( uzstādīja no 1953. līdz 1955.gadam) , tad pēc Galeviusa projekta klētiņas vietā uzcēla vasaras namiņu, kurā izvietoja fotogrāfijas un citus ar Auseķla dzīvi un darbību saistītus materiālus. Tāpat ar Galeviusa gādību dzimtas mājās “Sīpolos” kādreizējās dzīvojamās rijas vietā, kurā piedzima Auseklis, 1960. gadā atklāja tēlnieka Friča Ešmita veidoto piemiņas akmeni.
K.A.Galeviss aktīvi piedalījās arī Latvijas ZA Valodas un literartūras institūta izdoto latviešu literatūras vēstures sējumu apspriešanā. Viņa norādījumi sekmēja dzejniekam Ausekluim veltītās nodaļas pilnveidi. Viņš rakstīja LPSR Mazajai enciklopēdijai, bija līdzautors Limbažu rajona ceļvedim. Alojas novada vēstures manuskripts palika nepabeigts, bet piezīmes vairākās burtnīcās glabā Novadpētniecības centrs.
Viņa sieva Marija Galeviusa1939. gadā sāka ierīkot dendroloģisko dārzu savā mājā Jūras ielā 33. Pēc laulībām 1940.gada vasarā dendrārija veidošanā viņai palīdzējis arī dzīvesbiedrs skolotājs K.A. Galeviuss. Pēc aiziešanas pensijā viņš pievērsies arī zinātniski pētnieciskajam darbam dendrārijā. Marija un Kārlis Galeviusi dibināja Latvijas dārzkopības un biškopības biedrības Alojas nodaļu un paši aktīvi tajā darbojās.
Kārlis Antons Galeviuss nodzīvojis garu, bagātu un radošu mūžu, un uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām Alojas apkārtnē. Viņa autobigrāfiskās piezīmeš var lasīt: „Esmu divkārt laimīgs: esmu nodzīvojis garu mūžu un visu mūžu nostrādājis savā novadā. Te sākās mana darba rīts, te redzu savu dzīves sauli lēni rietam”.
