1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz PSRS soda nometnēm un piespiedu nometināšanas vietām, kā rezultātā daudzi no viņiem gāja bojā bada, slimību un necilvēcīga darba dēļ.
Lai godinātu šo iedzīvotāju piemiņu, Limbažos pie Komunistiskā genocīda upuru pieminekļa, kas uzstādīts 2000.gadā – pirms 20 gadiem, bija sapulcējušies gan politiski represētie iedzīvotāji, gan viņu tuvinieki un Limbažu novada pašvaldības pārstāvji.
Klātesošos uzrunāja Valda Raituma, Latvijas Politiski represēto apvienības Limbažu nodaļas vadītāja un Didzis Zemmers, Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētājs. Bet Tautas mūzikas ansamblis “Kokle” spēlēja aizkustinošus, piemiņas dienai veltītus un īpaši piemeklētus skaņdarbus.
Valda Raituma, Latvijas Politiski represēto apvienības Limbažu nodaļas vadītāja:
Šodien mums ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena – 14.jūnijs. Pagājuši jau 79 gadi kopš tā brīža, kopš tās drausmīgās nakts, kad no Latvijas izveda pāri pa 16 000 iedzīvotāju. Izskatot mūsu bijušā Limbažu rajona anketas par 1941.gada izvestajiem, uz šo brīdi Limbažos starp mums ir tikai 3 cilvēki. Pavisam no Limbažiem izsūtīja 156 cilvēkus, tajā skaitā bija arī mūsu ilggadīgā vadītāja Rita Garklāva, kura pagājušā gadā devās mūžībā.
Izsūtāmie tika pamodināti nakts vidū un saņēma pavēli – posies ceļā. Deportācijas īstenotāji nepamatoja aresta iemeslus, neuzrādīja nekādus dokumentus par apsūdzību un neinformēja par gaidāmo. Tomēr arestētāji ieteica paņemt līdzi pārtiku un drēbes aukstam laikam.
Izsūtāmās ģimenes tika nogādātas dzelzceļa stacijā, kur atradās iepriekš sagatavoti vagoni. Deportācijas vagoni sarunu valodā tiek dēvēti par lopu vagoniem, jo iedzīvotājus veda preču vagonā bez logiem, bez apkures, bez labierīcībām, bez ūdens, pārtikas un iespējas izkustēties. Ceļā daudzi, īpaši zīdaiņi un gados veci cilvēki, saslima un nomira.
Tika šķirtas ģimenes. Vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. Vīriešus aizsūtīja uz gulaga nometnēm, bet sievietes ar bērniem nometinājumā PSRS iekšienē. Daudzi bērni savus tēvus tā arī nekad nesatika.
Nonākot izsūtījuma vietā, šie iedzīvotāji tika iekļauti specnometināto kategorijā. Nometinājums bija uz mūžu. Deportētajam tika liegtas tiesības izvēlēties dzīves vietu, nodarbošanos un iztikas pelnīšanas veidu. Viņiem bija jādzīvo un jāstrādā tur, kur norādīja varas iestādes. Pārsvarā tas bija darbs lauksaimniecībā, mežistrādē vai zvejniecībā. Pieaugušajiem atņēma pases un tā vietā izsniedza nometināto apliecības, kas nedod tiesības pārvietoties, bet uzliek par pienākumu reģistrēties komandatūrā. Sasniedzot 16, 17 gadu vecumu arī jauniešiem bija jāreģistrējas kā deportētajiem un jāparakstās, ka viņi piekrīt nometinājumam.
Didzis Zemmers, Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētājs:
Klausoties šajās atmiņās, daudzi no mums nevar iedomāties, cik nežēlīgi bija šie notikumi un kā tos varēja izturēt. Latviešiem šie datumi, 25.marts un 14.jūnijs, ir smagi, jo šajā laikā Latvijā ienāca nežēlīgs vīruss – Padomju vara. Mēs nesaprotam kā cilvēki otram cilvēkam kaut ko tādu var nodarīt - salauzt likteņus un ģimenes. Daļa atgriezās, bet liela daļa palika tur… Mūsu pienākums ir jaunajai paaudzei stāstīt, atgādināt, pieminēt šīs mūsu vēstures lappuses un godināt represēto iedzīvotāju piemiņu!
Aija Kamala
Limbažu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste