Limbažus var saukt arī par divu ezeru – Lielezera un Dūņezera, pilsētu, bet mūsu ezeri ir daudz, daudz vecāki par pilsētu. To mūžs ir mērāms gadu tūkstošos.
Ideja par izstādi radās, redzot tās aktivitātes, kuras šajās karstajās vasaras dienās notiek Lielezera Zilā karoga pludmalē. Bet senāk, manā bērnībā un jaunībā, tā tas nebija. Tāpēc gribējās mūsu jaunajai paaudzei parādīt, bet vecāka gada gājuma cilvēkiem ļaut atcerēties, kā mainījusies gan pati pludmale, gan tuvāka un tālāka apkārtne. Savu ideju piedāvāju ezeru apsaimniekotājam Jānim Remesim, aģentūras LAUTA direktorei Ilzei Millerei, gan Sigitai Upmalei, kura kūrē svētku programmu. Viņi idejai piekrita.
Jau pirms daudziem gadiem, skatoties vecajās fotogrāfijās, manī apjukumu izraisīja ezera krasti. Apkārt Lielezeram pārsvarā bija tīrumi. Nekādi nevarēju saprast, kā no Limbažu luterāņu kapsētas Jūras ielā ir iespējams redzēt pa sliedēm braucošu vilcienu.
Zināju, ka Limbažu muzejā ir daudz fotogrāfiju par šo tēmu. Muzeja krājuma glabātājas Diāna Nipāne un Ieva Celmiņa veica lielu darbu, atlasot vajadzīgās fotogrāfijas. Ar padomiem neskopojās muzeja speciālisti Gundars Plešs un Juris Pavlovičs.
Interesantus faktus atradu 20. gadsimtā Limbažos iznākošajos preses izdevumos. Piemēram, kādi noteikumi bijuši Lielezera peldvietā 1908. gada vasarā. 5.jūlija “Limbažu ziņu” numurā publicēts sludinājums, kurā noteikts, kad katra dzimuma pārstāvji drīkst peldēties:
“Paziņoju zināšanas un izpildīšanas dēļ, ka Liel-ezera pilsētas pusē, peldēšanās atļauta no:
- plkst.6 rītā līdz plkst.9 rītā vīriešiem
- plkst.9 rītā līdz plkst.12 rītā sieviešiem
- plkst.2 pc. pusd. līdz plkst.5 pc. pusd. Sieviešiem
- plkst.5 pc.pusd. līdz plkst.8 pc.pusd. vīriešiem
Valmieras apriņķa 3. iecirkņa priekšnieka jaunākais palīgs Treijs.”
Tomēr jau 1911. gada 23. Jūlija “Limbažu ziņās” parādās cita rakstura informācija par peldvietu:
“Šopavasar dažas privātpersonas ezermalā bij uzcēlušas mājiņu, bet kaut kādi nezināmi neģēļi to bij iegrūduši ezerā. Peldēšanās notiek bez kostīmiem un abiem dzimumiem kopā, noteiktu vietu vai stundu nav. Pret to nu nebūtu ko iebilst, bet lieta tā, ka daži vīrieši izturas ne visai pieklājīgi pret sievietēm. Otrs liels trūkums šinī ezerā ir tas, ka nav nevienas laivas, ar ko varētu pabraukāties vaj gadījumā glābt slīkoņus, jo visas 3 laivas ir pieķēdētas un atslēgas atrodas pilsētā pie to īpašniekiem. Vietējām pašvaldības iestādēm nav nevienas laivas. Pie tādiem apstākļiem slīkoņu glābšana ir ļoti apgrūtināta un pagājušajā nedēļā kāds bērns tikko nenoslīcis."
Pēc šī raksta saprotams, ka peldēties kailiem nav aizliegts.
Mainoties pastāvošai iekārtai, mainījās arī noteikumi peldvietās. Laikraksts “Padomju Zeme” 1950. gada 27. maijā publicēja paziņojumu, ka tagad visiem būs kopīga peldētava un aizliedz peldēties bez peldkostīmiem.
Ļoti svarīgas ir pašu cilvēku atmiņas. Uzrunāju daudzus pilsētas iedzīvotājus. Viņi pastāstīja, kādi Limbaži izskatījušies senāk, viņu jaunībā, kādi interesanti notikumi tolaik bijuši ezermalā. Piemēram, Uldis Bērziņš pastāstīja par salu, kura bijusi ezerā. Zēni uz tās makšķerējuši zivis. U.Bērziņš atcerējās, ka ezermalā darbojies kiosks, kur savos jaunības gados pirkuši un sūkuši vīniņus. Arī Vija Ķikute ar māsu Tamāru Pukšto pastāstīja, kā savā bērnībā dārzā lasījušas ķiršus, lai mamma, kura strādāja ezermalas bufetē, tos varētu pārdot. Tāpat Vija atcerējās, kā apmeklējusi pirmos airēšanas treniņus pie skolotājas Inas Kalniņas. Interesants bija Vijas salīdzinājums ar mūsdienās notiekošo. Tagad bērniem uz treniņiem vienmēr līdzi ir pudele ar ūdeni, bet “mēs mēdzām padzerties strautiņā, kura ieteka ezerā tagad novirzīta uz pludmales ziemeļu daļu. Ūdens likās tīrs, vēss un pilnīgi dzerams. Pa ceļam uz mājām, tajā vietā kur bija izbūvēts velotreks, limbažniekiem bija mazdārziņi. un mēs pa ceļam kādā dārziņā norāvām pa burkānam vai svaigam gurķītim!”
Interesantās atmiņās par darbu meliorācijas sistēmu pārvaldē, kura padomju laikos atradās kādreizējās Limbažu mācītājmuižas ēkā Pukšās, dalījās Mirdza Lapiņa. Viņai bija saglabājušās dažas fotogrāfijas. Bildē redzams, ka muižas ēkas priekšā, kur mācītāja laikos varēja piebraukt ar zirgu, 1970. gados stāv dažāda tehnika. Savukārt Ilze Liekniņa ļāva ieskatīties savu vecāku foto albumā. Viņas tēvs arī strādājis šajā pārvaldē. Foto redzamas garās kāpnes Pukšās, kuras no stāva krasta ved uz peldētavu skaistā ezermalas līcī. Tāpat unikāls ir attēls, kurā Ozolu ģimene ar motociklu ar blakusvāģi brauc no Limbažu pilsētas uz Pukšām. Viņiem fonā ir skatāma tā laika Limbažu pilsētas reklāmas zīme. Šie Pukšu stāsti mani tā aizrāva, ka pati aizbraucu apskatīties šo vietu. Jā, tur tiešām ir skaisti!
Limbažniece Aija Kolontaja iedeva fotogrāfijas no savu skolas gaitu laika. Man nācās piepūlēties, lai saprastu, kas tagad šajās vietās atrodas.
Jānis Remess no Mucenieku mājām pastāstīja kādu interesantu faktu no savas dzimtas. Es sākumā vispār neticēju viņam, bet tad izlasīju Jāņa ieteikto grāmatu par viņu dzimtu “Lotes bērni un bērnubērni” par Cesvaines muižnieka fon Vulva un Lotes Kalniņas mīlas stāstu.
Tā varētu turpināt vēl un vēl. Ezers un motori, ezers un sports, ezers un dzirnavas, ezers un apkārtnes ceļi, ezers un skolas.
Tā lēnām sāku visu informāciju savākt vienkopus. Tas bija ļoti aizraujoši, bet – jo dziļāk raku, jo vairāk jautājumu un informācijas parādījās.
Lai kaut daļu no visa savāktā varētu parādīt, tālāko milzīgo darbu- dizaina veidošanu, sagatavošanu likšanai uz planšetēm paveica Limbažu novada pašvaldības aģentūras “LAUTA” tūrisma informācijas konsultants Ingus Evertovskis. Viņš strādāja dienu un nakti. Darba sākuma procesā Ingus bija tāds diezgan atturīgs, bet beigās arī viņš sāka meklēt vēl papildus informāciju muzejā, periodikā un aizrāvās ar šo tēmu…
Raktu veidoja: limbažniece Irīna Noriņa
