Varbūt visbiežāk atkārtotais jaunvārds trīsdesmito gadu Latvijas presē bija - televīzija. Mūsdienās pat daudzi vēsturnieki vairs nezin, ka vēl pirms Otrā pasaules kara, sākot ar 1936.gadu, vairākās lielvalstu galvaspilsētās aizsākās elektroniskās televīzijas pārraides. Londonā tās pat bija brīvi pieejamas privātajiem pirmo televizoru īpašniekiem. Taču Latvijā, ar krietni ierobežotākiem tehnikas resursiem, no 1937.gada bija pieejama tikai viena pieticīga demonstrācijas iekārta Rīgas radiobiedrībā. Īstas televīzijas trūkumu atsvēra neskaitāmi raksti vietējā presē, kas radīja tautai maldīgu iespaidu, ka šāds tehnikas jauninājums kļūs pieejams dažu tuvāko gadu laikā un televizoru iespējams uzbūvēt mājas darbnīcā no radio detaļām. Apjukums ļaužu prātos kļuva par iemeslu vienam no iecienītākajiem 1938.-1939.gadu Latvijas novadu tirgu jokiem. Avīzes krietni lasījuši laucinieki reizi pa reizei lepni ieradās tirgū un pieprasīja kādam no iecienītākajiem veikalniekiem pārdot viņiem televizoru. Tirgotājs, nevēloties zaudēt kundes, liekot roku uz sirds klāstīja, ka televizorus šoreiz aizmirsis atvest, taču izdarīs to nākamajā reizē, vienlaikus piedāvājot nopirkt citas, saimniecībā ne mazāk noderīgas lietas. Gājieni uz tirgu pēc televizora iespiedās tautas atmiņā un vēl vairākus gadu desmitus vēlāk avīzēm tika rakstītas dusmīgas vēstules par ''nepatieso'' apgalvojumu, ka televīzijas raidījumi sākās tikai 1954.gadā, jo rakstītāja radinieks tur un tur par tik un tik esot nopircis televizoru vēl Ulmaņa laikos.
Pirms televīzijas Latvijā no 1925.gada bija sācis strādāt nacionālais radiofons. Tiesa gan, sākotnējā Rīgas raidstacija bija vāja un ne vienmēr dzirdama par Limbažos, kur raidījumu kvalitāte uzlabojās tikai pēc Madonas stacijas uzcelšanas 1932.gadā. Taču arī limbažnieki bija ar mieru klausīties ja ne vietējās, tad jebkuras plašās pasaules raidstacijas. Jau 1932 gadā Limbažos bija 150 radioaparāti un ir pamats domāt, ka tuvāk trīsdesmito gadu beigām tādu rīku bija iegādājusies katra pilsētas ģimene, kam rocība to atļāva. Kara laiks, kad radio gan konfiscēja, gan nolaupīja, par remonta detaļu trūkumu pat nerunājot, krietni samazināja radioaparātu skaitu. 1949.gadā Limbažu rajonā bija reģistrēti nedaudz vairāk par 500 radioaparātu un apmēram tikpat vietējās translācijas iekārtu. Tikai sešus - septiņus gadus pēc kara tautas nabadzība beidzot mazinājās tiktāl, lai gandrīz katrs atkal varētu sākt domāt par radio iegādi. 1954.gadā Rīgā sāka darbu televīzijas studija. Tās raidījumus varēja uztvert pārraides torņa redzamības rādiusā - ne vairāk par 70 kilometriem, kas sākotnēji padarīja ļoti apgrūtinošu televizora izmantošanu Limbažos, lai gan situācija uzlabojās līdz ar Āgenskalna TV torņa celtniecību. Vēl lielāka problēma bija sākotnējais televīzijas uztvērēju trūkums, jo 1954.gada beigās tos bija metušies iegūt īpašumā visi augstus amatus un lielu turību baudošie rīdzinieki. Šo problēmu dēļ Limbažu novadā sākotnēji nebija ne iemeslu ne iespēju tikt pie sava televizora. Taču viss mainījās jau dažu mēnešu laikā.
1955.gada maija pēdējās dienās Limbažu universālveikalā tika izlikts vitrīnā pilsētā vēl neredzēts aparāts. Pēc sava veidola ierīce atgādināja dārgu radio vai radiolu, taču skaļruņa paneļa vietā uz tās greznojās 18x24 centimetru ekrāns - lielākais kineskops, ko tobrīd spēja izgatavot Austrumu blokā. Tas bija elitārais padomju televizors ''Sever'', ko avīze ''Padomju Zeme'' pēc veca paraduma nodēvēja par radiouztvērēju ar 17 lampām un septiņiem kloķiem (ar to domājot pogas aparāta aizmugurē). Kā pienācās padomju sadales ekonomikā, viss labākais, ko 50.gados izlika Latvijas PSR veikalos, nebija paredzēts brīvai pārdošanai. Televizoru savam ''sarkanajam stūrītim'' jau iepriekš bija pasūtījusi Liepupes padomju saimniecība, kur Rīgas TV signālu varēja uztvert. Tiklīdz novada pirmo televizoru nogādāja Liepupē, ''sarkanajā stūrītī'' četras reizes nedēļā sākās tautas staigāšana, ko drīzāk būtu jāsauc par saspiešanos. Uz skatīšanos sanāca maksimāli liels cilvēku skaits un pieskarties aparātam, tas ir, manipulēt televizora ''kloķus'', kā profesionālei bija atļauts tikai saimniecības radistei. Pamazām arī no Rīgas tālākos apvidos iemanījās pielāgot vajadzīgās antenas, signāla kvalitāte un rādiuss uzlabojās un 1955.gada 27.novembrī pirmo televīzijas pārraidi noskatījās Limbažos - rajona patērētāju biedrības klubā. Tobrīd Limbažu rajonā bija septiņi reģistrēti televizori un televīzijas ierīkošanas trakums, kas sāka pārņemt novadu no nākamā, 1956.gada, vēl tikai sākās.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs