Darbīgā otrdienas pusdienas laikā 21. februārī, kad aiz loga pavasaris jau nedaudz pietuvojies, Salacgrīvas bibliotēkā viesojās rakstnieks, žurnālists, sabiedrisko attiecību speciālists un liels copēšanas entuziasts Oskars Vizbulis. Oskars Vizbulis bija pirmais no četriem rakstniekiem, kuri piedalās projektā: “Tad, kad runā rakstošie vīri”. Šis projekts dod iespēju ielūkotos vīriešu iekšējās pasaules dzīles ar stipru latviešu rakstošo literātu palīdzību.
Līdz šim Oskars Vizbulis sarakstījis divas grāmatas. 2019. gadā debitēja literatūrā ar stāstu krājumu “Pēc Jēzus vecuma sviests” un 2022. gadā iznāca romāns “Ja vīrietis prastu runāt”.
Sarunu ar rakstnieku vadīja kultūržurnāliste Liega Piešiņa, kura ir neatņemama vērtība rakstnieku tikšanās reizēs un mūždien interesantu un saturīgu sarunu vadītāja.
Sarunas sākumā rakstnieks iepazīstināja ar savu dzīves gājumu – daudz interesantu notikumu un pieredzes kā jaunam žurnālistam uzsākot darba gaitas avīzē “Vakara ziņas” – 90to gadu kriminālo autoritāšu peripētijas un citas dzīves pieredzes, kas katru, kurš piedzīvojis 90.gadus, aizved atmiņu ceļojumā. Dažu brīdi pat ļoti spraigā!
Sarunas turpinājumā bija piedzīvojumu stāsti par laivošanu un copēšanu, kas ir viena no rakstnieka kaislībām. Pēc rakstnieka vārdiem – pat pēc skaņas un upes vizēšanas ir iespējams noteikt, kas par zivi blakus konkrētajā brīdī rosās. Lielu smieklu vētru izsauca teiciens: “Viņam ir tādas zivīgas rokas!” Šeit rakstnieks runāja par savu dēlu, kurš tāpat kā tēvs – savus brīvos brīžus velta makšķerēšanai un esot labāks par tēvu šajā jomā.
Tāpat liela rakstnieka aizraušanās ir ceļošana. Tieši šobrīd, lasot Leona Brieža tulkotās portugāļu dzejnieku rindas, rakstnieks mazliet jau ir ceļa jūtīs. Dzeja ir divvalodīga, tāpēc rakstnieks mācās dzejas tulkojumus – tas būšot kā pamats ceļojot pa Portugāli.
Turpinot sarunu par grāmatām – viena no noderīgākajām atziņām, kuru rakstnieks pauda bija tāda, ka ne katra grāmata ir Tava grāmata. Grāmatas ir tik dažādas, cik dažādi ir cilvēki. Var patikt un var arī nepatikt, bet tāpēc grāmata nav slikta vai laba. Nobeigumā gribētos piebilst, ka dažkārt vīrieši raksta varbūt pat skarbāk un atkailinātāk kā sievietes, tāpēc – lasot grāmatu – valoda bieži ir tieša un bez izskaistinājumiem. Taču rakstītā būtība jau nemainās – mīl un cieš gan sievietes, gan vīrieši. Un pateicoties tam, ka raksta ne tikai sievietes, bet arī vīrieši – ir iespēja lasot “pabūt abās pusēs”.
Uz tikšanos Salacgrīvas bibliotēkā nākamajās projekta tikšanās reizēs!
Projektu “Tad, kad runā rakstošie vīri” atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Madara Eversone