Mācītājs Mārtiņš Celmiņš (1863.-1936.). Salacgrīvas muzeja materiāli stāsta interesantus un visai aizraujošus stāstus, te var atrast visai daudz materiālu par dažādiem cilvēkiem, taču šoreiz gribas pieminēt vienu no salacgrīviešiem- mācītāju Mārtiņu Celmiņu, kas Lielsalacas luterāņu draudzē Salacgrīvā kalpoja no 1923.- 1934.gadam. Kā redzams no viņa dzīves datiem, tad pagājušajā gadāvrējām atzīmēt viņa 160 gadu jubileju. Mārtiņu Celmiņu varam pieminēt ne tikai kā visu cienītu mācītāju, sirsnīgu, nesavtīgu cilvēku, bet arī kā ļoti centīgu un veiksmīgu folkloras vācēju, latviskuma un izglītības veicinātāju visā savas dzīves laikā.
M.Celmiņš dzimis 1863.gada 10. novembrī (pēc jaunā stila 22.), Mārtiņdienā, Lubānas pusē- “Ņagliņu” mājās kā tēva Pētera un mātes Annas, dz. Porietes, otrais dēls. Kuplajā ģimenē kopā bija četri brāļi un piecas māsas. Kaut arī dzīves apstākļi nav bijuši viegli, visi bērni mudināti mācīties, pieņemts pat mājskolotājs, jo vecāki sapratuši, cik liela loma ir izglītībai. 1873. gadā Mārtiņš sāk mācības Lubānas draudzes skolā, pēc tam, 1877.gadā uzsāk mācības Cēsu pilsētas apriņķa skolā, 1879.gada pavasarī to beidz un rudenī uzsāk mācības Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Te mācības notiek vācu valodā, arī skolnieki pārsvarā vācu tautības, bet klasē bez viņa vēl divi ir latvieši, viņa sola biedri, šodien visiem zināmie vārdi- Pēteris Stučka un Jānis Pliekšāns. 1883.gada vasaras brīvlaiku skolas biedri un draugi nolemj pavadīt kopā, apciemojot dzimtās mājas, kājām apceļojot Latviju. Pirmais ceļojuma mērķis ir Kokneses “Vecbirznieki”, Pētera Stučkas vecāku saimniecība. Divas nedēļas draugi iepazīstas ar skaisto apkārtni, ieskaitot Staburagu, pilsdrupas, Pērses ūdenskritumu.
Tad Mārtiņš un Jānis divatā dodas tālāk uz ‘Nagliņu “mājām, kur dzīvo Celmiņi, bet Pēteris tālāk nevar doties- jāpaliek darbos tēva mājās. Pliekšāns un Celmiņš Lubānas pusē vairāk izbauda dabu, makšķerē, nakšņo ārā, un, kā stāstījuši aculiecinieki, vienmēr aktīvi sarunājas, pārrunā grāmatas, diskutē par nākotni, savu tautu. Pēc divām nedēļām, draugi dodas tālāk uz Daugavpils pusi, Berķeneli- Pliekšāna dzimto novadu.
Un ļoti interesants ir fakts, kad, vēlāk, pēc 1905.gada notikumiem Jānim Pliekšānam, protams, ko visi pazīstam kā Raini, bija jādodas emigrācijā, tad viņš izmantoja savos viltotajos dokumentos vārdu Arturs Nagliņš, kas pēc kultūrvēsturnieku domām, aizgūts no Celmiņu dzimtas “Nagliņu” mājām.
Pēc ģimnāzija beigšanas Mārtiņš Celmiņš uzsāk studijas Tērbatā, mācās teoloģiju, papildus apmeklēdams lekcijas arī medicīnas un filoloģijas fakultātē. Mācībās veicas ļoti labi, tikai, kā jau vairumam latviešu studentu, naudas grūtības liek strādāt par privātskolotāju, līdz ar to studiju gadi ievelkas.
Un atkal interesants fakts. Uz 1895.gada IV Dziesmu un mūzikas svētkiem tā paša naudas trūkuma dēļ, Mārtiņš bija nolēmis nedoties, kaut arī interese ir ļoti liela. Bet tad pienāk vēsts, ka latviešu studenti tiek aicināti kā brīvprātīgi palīgi kārtības uzturēšanai svētku laikā, piedāvājot brīvu apmešanās vietu. Tad nu gan jādodas ceļā!
Dziesmu svētku atklāšanā, starp citiem svinīgo uzrunu teicējiem, kā Jānis Čakste, kas tolaik bija Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs un galvenais svētku organizators, bija teoloģijas students, korporācijas Lettonia pārstāvis Mārtiņš Celmiņš. Viņš saka runu kā goda kārtībnieku pārstāvis, un iesāk to ar tautasdziesmu:
Daudz dieniņu mūžiņā,
Cita šāda, cita tāda:
Citā jautri padziedam,
Citā žēli noraudam.
Tālāk diezgan gari un plaši apcer dziesmu, īpaši tautas dziesmu nozīmi latviešu dzīvē gan senos, gan jaunākos laikos. (runa publicēta laikrakstā “Baltijas vēstnesis” 1895.g. Nr.134).
Vairāk nekā 10 gadu ilgušās studijas Tērbatā noslēdzās ar gala eksāmeniem 1895.gada decembrī, bet 1896.gada janvārī Mārtiņš Celmiņš dodas uz Maskavu kārtot konsistorijas pārbaudījumu, arī to Celmiņš nokārto teicami, un 1896.gada Mārtiņdienā, 10.novembrī, savā 33. dzimšanas dienā, viņš tiek ordinēts par mācītāju.
Nu jāsāk darboties jau kā patstāvīgam mācītājam. Pirmā darbavieta ir Tulas- Kalugas ev. lut. draudzē. Šeit viņš sastop vācu tautības mācītāja meitu Fanniju Viherti, kuru no visas sirds iemīl un bildina. Kāzas notiek 1898.gadā atkal zīmīgajā 10. novembrī Tulas baznīcā. Kalpojot Krievijā, viņš paralēli interesējas par darba iespējām Latvijā, bet viņam, kā nacionāli noskaņotam latviešu patriotam, tādas iespējas nav. Laika gaitā Celmiņu ģimenē piedzimst bērni- Fannija, Mārtiņš, Arnolds, Elfrīde, Edīte, Ervīns, Valija. Beidzot, 1908.gadā, mācītāja vieta atbrīvojas Madlienā, un Mārtiņš Celmiņš ar ģimeni atgriežas Latvijā, lai kalpotu savā mīļajā dzimtenē. Šeit piedzimst vēl viena meita Melita un dēls Ilmārs. Diemžēl mazās Latvijas draudzes nespēj nodrošināt kuplās Celmiņu ģimenes vajadzības, un naudas trūkuma dēļ Celmiņi izlemj atgriezties Krievijā. 1911.gda 7.decembrī viņi ierodas Vitebskā, kur gaida darbs gan latviešu gan vācu draudzēs un solās maksāt lielāku algu. Samērā mierīgie darba gadi 1914.gadā beidzas- sākas Pirmais pasaules karš, kas nes lielas pārmaiņas arī Vitebskā. Nebeidzama bēgļu straume no Latvijas sasniedz pilsētu un mācītājs aktīvi iesaistās palīdzības organizēšanā, vada bēgļu apgādāšanas biedrību “Dzimtene”. Darba ir ārkārtīgi daudz, apkārt valda izmisums, izsalkums, slimības, daudz cilvēku mirst un ir jāizvada, bet, protams, arī laulājas un dzimst, un mācītāja pienākumos ietilpst vēl bērnu izglītošana, iesvētību organizēšana utt. Piedzimst vēl trīs bērni arī mācītāja ģimenē– Zigrīda, Haralds un Agneta, bet tajā laikā ģimeni skar arī milzu nelaimes. 1912.gadā šo pasauli bija atstājis dēls Ilmārs, bet 1915.gada decembrī nomirst meita Fanija.
1917.gadā, kad pie varas nāk lielinieki, apstākļi pasliktinās vēl vairāk. Sakarā ar aizliegumu no laukiem ievest pilsētās pārtiku, sākas bads. Lai pabarotu bērnu pulciņu, viņu māte Fannija daudzreiz paliek neēdusi, un novājinātais organisms neiztur- nespēj pretoties slimībai, un 1918.gada 27.jūlijā Mārtiņš gulda kapu kalniņā savu mīļo sievu. Neilgi pēc tam, 1919.gadā nomirst arī meitiņas Melita- 8 gadu vecumā, un Agneta- gada un 6 mēnešu vecumā, bet 1920.gadā apraujas arī dēla Mārtiņa mūžs. Viņš bija plānojis iet tēva pēdās, kļūt par mācītāju, bet dzīve pusbadā neļauj pretoties slimībai, un tā pārtrūkst 19 gadu vecumā.
Tai laikā padomju vara izvērš baznīcu demolēšanu, ticīgo un garīdznieku vajāšanu, pazemošanu un iznīcināšanu. Mācītāju mājās notiek stundām ilgas kratīšanas, arī pie Mārtiņa Celmiņa, kas 1921.gada 15.jūnijā beidzas ar arestu un iemešanu cietumā- sākumā Vitebskā, vēlāk Maskavā- Butirku cietumā. Bērniem jātiek galā vieniem pašiem, piedevām vēl jāapglabā vecākā māsa Fanija... Vēl pie visām nelaimēm cietumā Mārtiņš saslimst ar tīfu.
Latvija tikmēr kļuvusi brīva valsts, un ar valdības gādību Celmiņu no cietuma atbrīvo, un pēc laika nokārto arī viņa un bērnu atgriešanos Dzimtenē. Te lielu lomu spēlē viņa brālis Hugo Celmiņš, kas tajā laikā ir pazīstams valsts darbinieks: piedalījies Latvijas valsts proklamēšanas sagatavošanā, bijis saeimas deputāts, ieņēmis dažādu ministru posteņus, ilgi bijis arī Ministru prezidents.
Beidzot, 1922.gada decembrī Mārtiņš Celmiņš atgriežas mājās un cer, ka varēs kalpot dzimtajā Lubānas draudzē, bet nesaprašanās dēļ ar vietējo vācu mācītāju, viņam jāmeklē darbs citur. Un te viņš ierauga laikrakstā “Svētdienas rīts” sludinājumu, ka Lielsalacas draudze meklē mācītāju, piesakās, 1923.gadā tiek ievēlēts un kopā ar bērniem pārceļas uz Salacgrīvu. Viņam palīgā kārtot saimniecības lietas atbrauc arī māsa Alma. Kaut arī tajā laikā viņam ir jau 60 gadi, šeit viņš rosīgi, ar lielu draudzes atbalstu un mīlestību nostrādā līdz 1934.gadam, kad notiek pēdējais dievkalpojums. Tad Mārtiņš Celmiņš nejūtas vairs stiprs, sāk mocīt arī slimības, un viņš pārbrauc mājās, atpakaļ uz Lubānas “Nagliņiem”, kur 1936.gadā, 72 gadu vecumā aiziet mūžībā.
Un beidzot stāstu par mācītāju Mārtiņu Celmiņu, jāpiemin vēl viens viņa mūža darbs- folkloras vākšana, pierakstīšana, krāšana. Jau no bērnības viņu interesē latviešu tautasdziesmas, ticējumi, pasakas, parašas, buramvārdi un, mācoties Cēsīs, viņš sāk aktīvi visu pierakstīt. Cauri visiem mācību gadiem arī Rīgā un Tērbatā viņš neesot redzēts bez savas piezīmju grāmatiņas, kur katrreiz kad dzird kādu jaunu folkloras “pērli”, tūlīt to pieraksta. Studiju gados, darbodamies latviešu studentu korporācijā, literāros pulciņos, rakstot avīzēm viņš vienmēr aicina arī citus vākt un apzināt latviešu folkloru.
Savākto viņš atdod Fricim Brīvzemniekam, no kura vākums nonāk pie Krišjāņa Barona, daļa ir Rīgas latviešu biedrības Zinību komisijai atdota, vēl daļa Latviešu folkloras krātuvei.
Mūža nogalē Celmiņš turpina kārtot un sistematizēt visu pierakstīto, bet izdot krājumu, kā iecerējis, nepagūst, tādēļ visu palikušo nodod Latviešu folkloras krātuvei. Kopumā Mārtiņš Celmiņš pierakstīji vairāk kā 10 000 tautas dziesmu, no kurām lielākā daļa ir no Lubānas apkārtnes. Vēl mīklas, pasakas, ticējumi- tas viss ir pierakstīts un saglabāts mums, viņa pēctečiem! Tādēļ ar pateicību piemiņam Mārtiņu Celmiņu viņa jubilejā.
P.S. Šis raksts tapis, pateicoties Salacgrīvas muzejā nodotai Mārtiņa Celmiņa biogrāfijai, ko pierakstījis viņa dēls, mācītājs Haralds Celmiņš, kas arī kalpojis Lielsalacas draudzē no 1963.-1973.gadam.
Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa
