Sagrāve
„Presei domātais raksts nepretendē uz zinātnisku pētījumu, bet sastāv vairāk no literatūras izpētes, kas autoram pieļaujama kā militāristam praktiķim (J. Ulmis)”
Dzelzs straume
1919. gada 19. jūnijā ap dienas vidu no Raganas kroga puses Limbažu virzienā pa Bīriņu ceļu kapteiņa fon Blankenburga vadībā devās Dzelzs Divīzijas (Eiserne Division) 3. pulka 2. bataljona kaujas grupas kolonna. Tās sastāvā bija apmēram 500 durkļu, 100 zobenu, 28 ložmetēji, mīnmetēji un 4 lauka lielgabali.
Ar durkļiem tajos laikos saprata strēlniekus, ar zobeniem- jātniekus, kuri bija bruņoti ar karabīnēm bez durkļiem. Kolonnas galvgalī virzījās kavalērijas eskadrons ar izlūku un sānu apsardzes patruļām. Izlūkošanu gar ceļu veica 427. aviācijas nodaļas lidmašīnas. Novērotāji kolonnas ceļā, iespējams, bija pamanījuši rosību pie Vidrižu muižas, atsevišķus ierakumus pie Buļļu muižas un lielgabalu pozīcijas ceļa malā aiz mācītājmuižas. Bet lielus ienaidnieka spēkus tie nebija pamanījuši, tāpēc Blankenburga kolonna virzījās ātri un bez sevišķas piesardzības.
Kapteiņa fon Blankenburga - kreisā flanga apsardzes- kaujas grupas uzdevums bija ienaidnieka spēku izlūkošana un to saistīšana sadursmes gadījumā.
Majora fon Kleista – galvenajai- kaujas grupai bija jāvirzās pa Valmieras lielceļu uz Straupi.
Vācu plāns bija vienkāršs, tomēr ļoti riskants un avantūristisks Tas paredzēja divus variantus- pirmo, ja Blankenburga kolonna sastaptu spēcīgu pretinieku, tad visi spēki tiktu mesti Limbažu virzienā, tālāk pa Augstrozes ceļu izlaužoties uz Valmieru. Otro, ja kreisā flanga kolonna nesastaptu nozīmīgus ienaidnieka spēkus Bīriņu apkārtnē, Kleista kolonnai 20. jūnijā vajadzēja uzsākt savu kustību Straupes virzienā.
Igauņi
Pēc Valmieras krišanas 26. maijā igauņu 9. pulks bija apstājies uz līnijas Salacgrīva- Puikule, bet Padomju Latvijas armijas 1. divīzijas 7. strēlnieku pulka arjergards caur Limbažiem bez kaujas atkāpās uz Cēsīm. Tiem sekoja igauņu 9. pulka jātnieku izlūku nodaļa. 30. maijā Limbažos atradās igauņu 9. pulka jātnieku nodaļa un 3. divīzijas eskadrons.
Igauņu spēkus veidoja vāji nokomplektētais 9. (Pērnavas) kājnieku pulks divu nepilnu bataljonu sastāvā. Tā kaujas sastāvā bija 26 virsnieki, 926 durkļi, 19 patšautenes un 2 smagie ložmetēji, un 2 angļu 18 mārciņu (84 mm) lauka lielgabali.
4. jūnijā 9. pulka 2. bataljons ieņēma pozīcijas Limbažu apkārtnē.
Pēc Cēsu krišanas 6. jūnijā 9. pulks tika pārvietots uz dienvidiem un bija izstiepts garā frontē no Rīgas līča līdz pat Ruckas ezeram. 2. bataljons atradās pulka kreisajā spārnā, dienvidos no Limbažiem ar komandpunktu „Paldažu” mājās, kas ir apmēram 1,5 km ziemeļos no Buļļu muižas. 8. rota novietojās līnijā „Stīpnieki” (3,5 km rietumos no Lādes muižas) „Pūlis”, 5. rota- pie Lādes muižas un 7. rota- „Strazdu” (3,5 km austrumos no Lādes muižas) māju rajonā. Artilērijas vads nostājās kaujas pozīcijās augstienē uz ziemeļiem no Mācītājmuižas, apmēram 3,5 km ziemeļos no Buļļu muižas.
1. bataljons atradās pa labi no 2. bataljona līdz jūras līcim.
Pulka štābs novietojās „Muceniekos” (2,5 km ziemeļos no Buļļu muižas). Turpat atradās arī pulka rezerve- 6. rota.
Igauņu 3. divīzijas štābs atradās Valkā, bet operatīvā daļa divu virsnieku sastāvā pulkveža Rēka vadībā- Valmierā. Turpat atradās arī Ziemeļvidzemes brigādes štābs, ko vadīja pulkvežleitnants Kalniņš Sakariem ar Limbažiem un 9. pulku izmantoja privātās telefona līnijas.
Latvieši
30. maijā Limbažos ieradās virsleitnants Vilis Ģelbe. Pilsētā jau atradās igauņu 9. pulka jātnieku nodaļa un 3. divīzijas eskadrons. 31.maijā Ģelbe nosūtīja savu pirmo ziņojumu Valmieras apriņķa komandantam K. Bankinam par situāciju pilsētā. Virsleitnants Ģelbe izveidoja latviešu komandantūru un uzsāka mobilizāciju. Mobilizēto un brīvprātīgo nodaļas kareivji pamatā bija studenti un vecāko klašu skolnieki, tāpēc dažviet literatūrā tā tiek saukta arī par Limbažu „skolnieku rotu”.
31. maijā no Rīgas Limbažos ieradās Baloža brigādes atsevišķā kavalērijas diviziona kapteiņa Plan-Dubrovska komandētais 1. eskadrons (3 virsnieki, 75 zobeni un 3 smagie ložmetēji) kas, noskaidrojis situāciju, devās uz Cēsīm, lai pārietu Ziemeļvidzemes brigādes komandiera pulkveža Zemitāna rīcībā.
Lēdurgā arī tika izveidota latviešu komandantūra ar mobilizētajiem 59 cilvēkiem un 23 šautenēm. Būdams Limbažu apriņķa komandants, virsleitnants Ģelbe bija izsludinājis mobilizāciju arī Rīgas apriņķa Gaujas labējā krasta 10 pagastos. Lai veiktu mobilizāciju, viņš ar apmēram 20 kareivjiem ieradās Vidrižu muižā, kur uzsāka mobilizēto uzņemšanu. No muižas tika veikta apkārtnes izlūkošanas gājieni. Priekšposteņi tika izvietoti pie Vidrižu kroga un uz Lēdurgas ceļa.
19. jūnijā muižā atradās apmēram 70 mobilizētie ar zirgiem un pajūgiem, bet apmēram 100 kareivji un ārrindnieki bija palikuši Limbažos komandantūras dienesta veikšanai. No rīta tika saņemta pulkveža Zemitāna telefonogramma, ka pamiers ar Niedras valdību ir beidzies un visām vienībām jāgatavojas kaujai. Virsleitnants Ģelbe izsūtīja pastiprinātas jātnieku un velosipēdistu patruļas Bīriņu virzienā un pa telefonu pieprasīja no igauņiem palīgspēkus.
Bīriņu muižas virzienā devās izlūku grupu kareivja Jāņa Vāveres (LKOK Nr 3/1279, dzimis Lādes pagastā) vadībā. Grupā bija students Grīviņš, brāļi Krastiņi un citi jaunekļi.
Pēcpusdienā vācu kavalērijas patruļa sasniedza Viršupi pie Vidrižu pagastmājas. Labi pazīstot apvidu, izlūki uzbruka vācu izlūkiem no Vidrižu kroga un Vēverkalna puses. Pēc īsas apšaudīšanās vācu kavalēristi atkāpās, zaudējot kritušus 4 jātniekus. Latviešu izlūku grupa ieguva dokumentu, kartes, ieročus un trīs zirgus.
Bija skaidrs, ka kavalērijas izlūkiem sekos lielāki spēki. Gar ceļu vairākas reizes lidoja vācu lidmašīnas. Izlūku grupa atkāpās uz Vidrižu muižu. Arī igauņu izlūki apstājās muižas tuvumā. Gaidot vācu uzbrukumu, virsleitnanta Ģelbes komanda nostiprinājās ap Vidrižu muižu, kur bija izdevīgas aizsardzības pozīcijas, bet igauņu izlūki novietojās aiz kapsētas. Uz vakara pusi ieradās junkura Reinholda (junkur Friedrich Reinhold) komandētais izlūku vads, kas arī ieņēma pozīcijas. Igauņiem bija viena patšautene. Krēslas aizsegā vācu jātnieki centās pietuvoties muižai un sāka uzbrukumu. Pēc apšaudes vācieši atkāpās, bet uzbrukumā devās kājnieki, cenšoties muižu apiet no labās puses, jo kreisajā pusē atradās mežs un purvs. Pēc niknas apšaudes iestājās klusums. Virsleitnants Ģelbe kaprāļa Krustiņa un kareivja Krūzes pavadībā devās pārbaudīt priekšposteni ceļu krustojumā. Apmēram metrus desmit no krustojuma viņi apstājās,... Pēc brīža atskanēja vācu uzsauciens: „Hānde hoch!”
Ceļu krustojumā vācieši bija uzstādījuši mīnmetēju un ložmetēju. Latviešu postenis bija aizbēdzis.
Daudz nedomājot, virsleitnants Ģelbe izšāva no sava brauniņa, nošaujot divus ienaidnieka kareivjus, pats saņemot durkļa dūrienu krūtīs. Par šo varoņdarbu virsleitnants Vilis Ģelbe saņēma 3. šķiras Lāčplēša kara ordeni Nr. 895.
Vācu kājnieki atklāja šauteņu, ložmetēju un mīnmetēja uguni. Muižas aizstāvjiem draudēja ielenkums. Uzzinot par komandiera nāvi, mobilizētie metās bēgt, bet palikušie centās daudz maz organizēti atkāpties. Arī igauņu izlūku vads atkāpās. Vācieši ieņēma muižu un pārtrauca uzbrukumu.
Pārrāvums
20. jūnijā kapteiņa fon Blankenburga kolonna turpināja netraucēti virzīties Limbažu virzienā. Priekšējās patruļas pēc apšaudes izsita igauņu 5. rotas posteņus no „Vankuļu” mājām un sasniedza 2. bataljona aizsardzības galveno līniju Lādes muiža - Buļļu muiža.
Igauņu pozīcijas atradās augstienē un tas ļāva apšaudīt plašu teritoriju. Vācieši savukārt sekmīgi izmantoja lidotāju sniegtās izlūkošanas ziņas un viņu lauka lielgabalu baterija padzina igauņu lielgabalus no to pozīcijām. Artilēristus komandēja junkurs Kēkla (junkur Rudolf Kehkla). Precīzā vācu uguns pie Lādes muižas lēnām salauza virsniek-vietnieka Vencela (lipnik Tõnis Ventsel) komandētās 5. rotas pretestību un tās trīs vadi sāka atiešanu.
Vācu ķēdes no ezera puses tuvojās Buļļu muižai un ielauzās igauņu ierakumos. 5. rota atstāja pozīcijas un panikā pa ceļu atkāpās „Pūļu” māju virzienā. Nav īsti skaidrs, vai un cik igauņi nokļuva vācu gūstā.
Vācu kavalēristi no Lādes muižas puses centās iebrukt „Paldažu” mājās, kur atradās igauņu 2. bataljona komandpunkts. Bataljona komandiera virsleitnanta Lauritsa (leitnant Karl-Johann Laurits) rīcībā bija palicis izlūku vads, saimniecības komanda un štāba komanda. Komandierim tomēr izdevās apturēt bēgošos 5. rotas kareivjus un noturēt tos pozīcijās.
Pulka 8. un 7. rotas bija palikušas ārpus vācu trieciena.
Pretsitiens
Sākoties vācu uzbrukumam Lādes muižai un saņemot ziņas par draudošo pārrāvumu, igauņu 9. pulka komandieris kapteinis Johans Šmits (kapten Johann Schmidt, LKOK Nr.3/1743), deva pavēli 6. rotas komandierim leitnantam Lilienbladtam (alamleitnant Paul-August Lilienbladt), kas atradās rezervē „Muceniekos”, sākoties kaujai, pa nomaļu ceļu virzīties uz „Stinku” mājām, lai no vācu labējā flanga uzbruktu Buļļu muižas virzienā. 8. rotas komandieris leitnants Tiss (alamleitnant Arnold Tiss) saņēma uzdevumu gar ezera rietumu krastu uzbrukt Lādes muižas virzienā. 7. rotas komandiera virsleitnanta Kolta (leitnant Peeter Kolts) uzvedums bija uzbrukt no austrumiem „Vankūlu” māju virzienā. Tomēr 7. un 8. rotas atradās tālāk no kaujas lauka un nepaspēja iesaistīties pretuzbrukumā. Kamēr izlūku vads junkura Reinholda vadībā un izklīdinātās 5. rotas kareivji noturēja pozīcijas pie „Paldažu” mājām, 6. rota pa rudzu laukiem nemanīti pietuvojās vācu kolonnas aizmugurei Buļļu muižas tuvumā. Straujā triecienā no flanga pārsteidzas vāciešus un izraisīja sajukumu to rindās. Kaujas laikā tika smagi ievainots kapteinis fon Blankenburgs, kas vēlāk mira. Izmantojot 6. rotas trieciena radīto sajukumu, arī bataljona izlūku vads pārgāja pretuzbrukumā un atsvieda vāciešus no „Paldažu” mājām. Igauņu kājnieki un ložmetēji atradās uz augstienes, bet vāciešiem bija jāatkāpjas pa klaju lauku.
Vācu lielgabalu uguns vairs nebija iedarbīga, jo situācija strauji mainījās un artilēristi atkāpās uz Igates muižu.
Igauņu izlūku vads un 6. rota turpināja vāciešu vajāšanu līdz „Vankuļiem”, kur apstājas, lai sakārtotos.
Izklīdinātās vācu rotas nostājās uz Igates - Aijažu līnijas, lai sakārtotos. Vācu spēki turpināja atkāpšanos līdz Vidrižiem, kur apstājās krievu armijas vecajās pozīcijās un sagatavojās aizsardzībai.
Igauņi sakārtoja savus spēkus un 2. bataljons sapulcējās „Vankuļu” apkārtnē.
Par šo kauju 2. bataljona komandieris kapteinis Karls Laurits tika apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa trešo šķiru Nr. 1749.
Kaujā krita junkurs Frīdrihs Reinholds un kareivis Georgs Vekrams, bet 24 kareivji tika ievainoti.
Liktenīgā kļūda
Kāpēc un kur vācieši kļūdījās?
Kapteiņa Blankenburga kaujas grupas uzdevums bija igauņu spēku iztaustīšana un sasaistīšana. Vidrižu apkārtnē atradās krievu armijas aizsardzības līnijas „Vendenes pozīcija” ierakumi un būves. Loģiski, ka jebkura armija izmantos jau sagatavotās pozīcijas, jo vairāk, ja tās ir vērstas uzbrucēju virzienā. Pēc vācu loģikas Vidrižos vajadzēja būt nozīmīgiem igauņu spēkiem. Ja tas tā būtu, tad majora Kleista kaujas grupa 20. jūnijā turpinātu uzbrukumu caur Vidrižiem un tālāk caur Limbažiem ieietu igauņu dziļā aizmugurē un lauztos uz Valmieru bez sevišķām grūtībām, jo Gaujas kreisajā krastā uzbrukumu sāktu Landesvēra un vācu brīvprātīgo spēki.
Pirms Blankenburga kolonna devās ceļā, vācu lidmašīnas veica maršruta izlūkošanu, tās pamanīja rosību Vidrižos, bet neatklāja igauņu pozīcijas Lādes muižas apkārtnē. Arī Stalbes maršruts bija brīvs no pretinieka spēkiem.
Pirmā izlūku sadursme pie Vidrižu kroga notika kā pēc grāmatas, bet izrādījās, ka vecajos krievu ierakumos nekādu spēku nav.... Pirmā kauja pie Vidrižu muižas vāciešus pilnīgi pārliecināja, ka latviešu galvenie spēki ir sakauti un tāpēc vajāšanu naktī neturpināja. Tieši šī pirmā neveiksmīgā kauja, ko izcīnīja virsleitnants Ģelbe, bija tas sīkais pirmais cinītis, kas beigās apgāza lielo vezumu. Otrais cinītis bija kapteinis Laurits, kurš ar saviem vīriem bezcerīgā situācijā sagrāva uzbrūkošo pretinieku.
Plāns
Karā vislabākie plāni beidzot pastāvēt pēc pirmā šāviena. Tad kaujas iznākumu nosaka komandieru talants, karavīru drosme un ... nejaušība jeb veiksme.
Sagrāve pie Limbažiem bija pirmā Dzelzs Divīzijas sakāve. Tā vēl nebija katastrofa, bet tas bija tās sākums. Kāpēc tad notika tas, kas notika?
Vācu plāns bija nevainojams. Tā izstrādē piedalījās Dzelzs Divīzijas štāba 2. virsnieks, vēlākais vērmahta ģenerālpulkvedis Heincs Guderiāns jeb tanku Hiencs, un 2. pulka komandieris vēlākais vērmahta ģenerālfeldmaršals Evalds fon Kleists. Majors Bišofs bija izcils sava laika karavīrs un virsnieks, kaujās rūdīts komandieris. Viņš neuzskatīja par lietderīgu uzsākt konfliktu ar igauņu un latviešu nacionālo karaspēku, jo galvenais ienaidnieks tomēr bija un palika boļševiki. Pēc viņa pārliecības, Dzelzs Divīzijai vajadzēja turpināt uzbrukumu austrumu virzienā gar Daugavu. Pēc smagas sarunas ar ģenerāli fon der Golcu majors Bišofs piekāpās. Neklausoties kara ministra Dr. Vankina prasībai iesaistīt kaujā visu Dzelzs Divīziju, majors Bišofs 5 kaujas bataljonus atstāja rezervē Ogres apkārtnē, aizbildinoties ar boļševiku aktivitātēm Daugavpilī. Rezultātā Limbažu- Stalbes kaujās piedalījās mazāk puse no divīzijas kaujas bataljoniem, bet daļa artilērijas bateriju bija piešķirtas Landesvēra atbalstam.....
Plānojot kaujas operāciju pret apvienotajiem igauņu- latviešu spēkiem Vidzemē, vācieši izmantoja visjaunākās tā laika operatīvās mākslas atziņas- koncentrēts trieciens šaurā frontē lielā dziļumā, izmantojot visas ieroču šķiras, apvienojot tās kaujas grupās jeb kolonās. Vienkāršā valodā runājot- tā bija tā sauktā „blickrīga” jeb zibenskara taktika, kura sekmīgi tika izmēģināta Rīgas operācijā 1917. gadā. Iecere bija vienkārša- izmantojot to apstākli, ka pretinieka spēki ir izstiepti garā frontē, koncentrējot spēkus ļoti šaurā joslā- parasti gar lielceļu vai dzelzceļu, uzbrukumu izdarīt no marša sagraujot pretinieka spēkus un turpinot kustību tā dziļumā. Vācieši izmantoja jauktās kaujas grupas, kuru pamatu veidoja kājnieku bataljons, pastiprināts ar lauka artilērijas bateriju, mīnmetēju nodaļām, ložmetēju komandām, sapieriem, kavalērijas eskadronu, sakarniekiem un aviācijas atbalstu. Lidmašīnas veica izlūkošanu un uzbrukumus pretinieka kājniekiem, vezumniekiem un artilērijas pozīcijām. Artilērija varēja izmantot gan dūmu, gan ķīmiskos šāviņus ar kaujas gāzēm. Sakarus nodrošināja pa radio. Tas ļāva kaujas grupām darboties neatkarīgi un tai pašā laikā saskaņoti. Tā kā kaujas grupas darbojās plašā teritorijā un attālumi līdz štābiem bija lieli, tika izmantotas sakaru lidmašīnas, kas sekoja kaujas grupām.
Kaujas darbībai vajadzēja notikt plašā frontē – no Rīgas jūras līča piekrastes līdz Pleskavas šosejai. Kaujas lauka kopīgā platība- vairāk nekā 5000 km2. Apvienotajiem Niedras valdības spēkiem bija jāuzbrūk piecās kolonās. Mērķis- Valmieras ieņemšana. Divām kolonnām bija jāvirzās pa Gaujas labējo krastu, bet trim- pa kreiso. Uzbrukumam bija jānotiek pakāpeniski, tādā veidā sasaistot pretinieka spēkus un neļaujot tos pārgrupēt. Tika ņemts vērā arī tas apstāklis, ka igauņu karaspēks bija iesaistīts kaujās pret Padomju Krieviju ļoti plašā frontē. Vācu ieceres mērķis nebija teritorijas okupēšana, bet gan svarīgo punktu ieņemšana un kontroles nodrošināšana pār Vidzemi.
Niedras valdības rīcībā esošās latviešu brigādes komandieris pulkvedis Balodis gaidīja kaujas iznākumu, aizbildinoties ar brigādes pārformēšanu. Savukārt igauņu 3. pulks bija spiests vienu bataljonu gar Pleskavas šoseju turēt pavērstu pret Baloža brigādi, gaidot tās uzbrukumu no dienvidiem.... Nepatīkams pārsteigums Niedras valdības kara ministram Dr. Vankinam bija krievu vienības komandiera kņaza Līvena kategoriskā nostāja pret fon der Golca plānu. 19. jūnijā krievu vienības atstāja savas pozīcijas Veismaņu muižas apkārtnē pie Cēsīm un atgriezās Rīgā, pārejot pilnīgā ģenerāļa Judeniča pakļautībā. Kņaza Līvena rīcība piespieda Dr. Vankinu pārgrupēt vācu spēkus, steigā pārsviežot dažas vācu brīvprātīgo vienības Bērzkroga virzienā. Dzelzs Divīzijas štāba 2. virsnieks kapteinis Guderiāns uz savu ierosmi bija nosūtījis šis vienības Kleista kaujas grupas atbalstam.
Pēcvārda vietā
Rakstot par Cēsu kauju vēsturisko nozīmi ir daudz tintes iztērēts, tāpēc pievērsu uzmanību tiem sīkumiem, kas palikuši nepamanīti. Šis raksts ir sagatavots izmantojot dažādu autoru publiski pieejamos materiālus, kartes, shēmas un personīgos viedokļus, nepretendējot uz pēdējo, vienīgo, un pat ne uz kārtējo patiesību.
Viss varētu būtu bijis pilnīgi savādāk, ja vien kapteinim Blankenburgam būtu sekojusi majora Kleista kolonna Tomēr kara mašīna bija iedarbināta un vairs nebija apturama. Kaujas iznākums summējās no katra karavīra rīcības sekām. Vai tas būtu karavadonis vai vienkārši pavārs aizmugurē.
Raksta sagatavošanā savu artavu deva Mārīte Saulīte, vēstures skolotāja Ija Puisāne, Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis un pulkvedis Pēteris Ziemelis.
Ēvalds Krieviņš
rezerves pulkvežleitnants