Fragmenti no kaujām Limbažu apkārtnē
1919.gada 22.maijā ģen. Fon der Golca komandētais vācu karaspēks, kurā tobrīd ietilpa arī plkv. Baloža brigāde („dienvidnieki”) ieņēma Rīgu, padzenot no tās lieliniecisko P.Stučkas valdību. Ievērojamais padomju militārais darbinieks, Strādnieku un zemnieku sarkanās Armijas pirmās regulārās divīzijas priekšnieks, pirmais KSFPR visu bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis minētā laika politisko spēku sadalījumu raksturoja šādi: „Spēki grupējās šādās trijās daļās: Pirmā – padomju varas piekritēji – sarkanie, otrā – demokrātiskās republikas piekritēji, komunisma ienaidnieki. Trešā grupa sastāvēja no dažādām vācu kara daļām”. Precīzāk situāciju (pirms Rīgas ieņemšanas) raksturo 2.Ventspils kājnieku pulka vēstures izdevuma autori, kuri apzīmē 3 Latvijā pastāvošās valdības: „Tautas padomes ieceltā Pagaidu valdība, kas pēc puča uzturējās Liepājas reidā uz kuģa „Saratov” sabiedroto aizsardzībā, otrā – ieceltā Niedras valdība un otrpus frontes trešā – Stučkas lielinieciskā vara – Rīgā”.
No Ziemeļlatvijas uz dienvidiem un austrumiem virzījās Igaunijas armijas 2. un 3.divīzija. Pēdējās sastāvā ietilpa arī nesen saformētie divi latviešu – Valmieras un Cēsu kājnieku pulki, kas atbalstīja K.Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību un neatzina 1919.g. 16.aprīlī iecelto proģermānisko A.Niedras valdību, kuras vienīgais balsts bija vācu karaspēks. Lai izvairītos no Antantes aizdomām, R. fon. der Golcs nolēma savu dzelzsdivīziju un citas vācu daļas ieskaitīt landesvērā, tādējādi pārvēršot tās no Vācijas karaspēka par „Latvijas karaspēku”, kāds joprojām skaitījās landesvērs. Lai būtu vēl drošāk, pēc Golca ieteikuma, Niedras valdība iecēla par „Latvijas armijas” virspavēlnieku sava kabineta kara ministru Dr.T.Vankinu. Golcs cerēja, ka pēc latviešu – igauņu sakaušanas sabiedrotie piekāpsies notikušā fakta priekšā un atzīs Niedras varu Latvijā. Tomēr viņam ne prātā nenāca aprobežoties tikai ar Niedras valdības balsta lomu. Pats viņš par saviem īstajiem plāniem un nodomiem pagaidām skaļi nerunāja, bet neklusēja latviešu tautas sabiedriskā doma un Valkā iznākošais laikraksts „Tautas Balss”, kas O.Nonāca vadībā drosmīgi atmaskoja vācu īstos nolūkus. „(..) R. Fon der Golca un A.Niedras kopējais mērķis ir restaurācija, t.i. Krievijas un Vācijas ķeizarvalstu atjaunošana, atjaunojot to iekārtu, kāda pastāvējusi Krievijā līdz 1917.g. martam un Vācijā līdz 1918.g. novembra revolūcijai” – tā Voldemārs Bastjānis. Tātad pēc nacionālās Pagaidu valdības gāšanas atjaunot vācu muižniecības varu Baltijā, atjaunojot arī visas pasakainās privilēģijas, kolonizēt Baltiju ar Dzelzsdivīzijas algotņiem un vācu emigrantiem, piešķirot tiem 1/3 no Baltijas vācu baroniem piederošās zemes un, izmantojot Baltijas valstu teritorijas par placdarmu, organizēt karagājienu pret jauno padomju Krieviju. Šo grandiozo plānu dēļ Golcs nesteidzās vajāt lieliniekus, bet krāja spēkus, lai vērstos pret latviešiem un igauņiem Ziemeļlatvijā.
Kad plkv. Baloža brigāde bija atklāti izteikusi uzticību K.Ulmaņa valdībai, Niedram zuda jebkāds latviešu bruņoto spēku atbalsts, un viņš bija palicis viens starp vāciešiem. Ziemeļlatvijas vienībās nebija lielinieku, bet tajās pieņēma no lielinieku idejām atteikušos karavīrus un atsevišķas daļas, kuras savā laikā lielinieki piespiedu kārtā bija mobilizējuši un kuras nu cīnījās par demokrātisku Latvijas Republiku. “Ziemeļnieki” saprata, ka dzimtenes atbrīvošanas cīņās svarīgs katrs vīrs. To saprata arī virsleitnants V.Gelbe, kad pašās maija beigās „ar leitn. Mežu un mazu pulciņu kareivju (..) ieradās Limbažos.” „Viņi ieradās bez cīņām, jo sarkanie varas vīri bija aizmukuši uz Valmieru.”
Likumīgi par Limbažu pilsētas un iecirkņa komandantu viņš kļuva tikai ar Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieka Miglava 1919.g. 2.jūnija pavēli Nr.50 Ziemeļlatvijas brigādei, kurā tika noteiktas plašas pilnvaras, kuru uzskaitīšana vien aizņemtu 3-4 lappuses. Komandantūras ēkas izvēle problēmas neradīja. To ierīkoja Limbažu Filca fabrikas kantora ēkā, kur jau bija atbilstošs iekārtojums un kancelejas inventārs. Ievērojot jau agrāk izsludināto taupības režīmu, lielākā daļa rīkojumu, apliecību un citu dokumentu tika rakstīti otrā pusē uz glīti noformētajām Filca fabrikas produkcijas pavadzīmēm vai reklāmas lapiņām, kādu te bija tūkstošiem.
Jau 31.maijā vrsltn. Gelbe nosūtīja savu pirmo ziņojumu Valmieras apriņķa komandantam K.Bankinam, ka 30.maijā ieradies Limbažu pilsētā, kur priekšā jau atradis igauņu jātnieku nodaļu un ģen. Poddera eskadronu. Tālāk teikts: „Pilsmuižā komunistu valdība bija savedusi vairāk tūkstošu pudus dažādas labības un no Vaidavas muižas atvedusi 18 govis un 1 bulli. Labību igauņi uzskata kā kara laupījumu un lopus, ka tie būtu no Igaunijas atvesti še. Zemnieki griežas pie manis katru dienu ar lūgumu, lai viņiem dodot sēklu no Pilsmuižas klēts krājumiem, kuri no komunistiem priekš sēklas no apkārtējiem zemniekiem sarekvizēti.” Igauņu karaspēka patvaļa Limbažu apkārtnē turpinājās. Arī Puikules muižā viņi bija nelikumīgi rekvizējuši velosipēdus, kancelejas piederumus, telefona aparātu, sadauzījuši 4 grāmatu skapjus 3900 MR vērtībā, bet vēlāk igauņu 6.Jalavas pulka kareivji tur bija atgriezušies un rekvizējuši vēl labību, ratus, ādas, naglas, atslēgas, govis, zirgus, zelta lustras un pat mājsaimniecības piederumus par kopējo summu 104.771 MR. Minētajā V.Gelbes ziņojumā viņš lūdz Bankinu rīkoties, „lai varētu atturēt no šīm patvarībām igauņus. Maizes un sēklas trūkums neizbēgams”.
Kad 2.jūnijā Limbažos atkal ieradās igauņu ģen. Podders un aizmugures frontes priekšnieks Miglavs, komandants par igauņu patvaļu ziņoja Miglavam, kas savukārt, „cēla faktus ģen. Podderam priekšā” , bet rezultāti nebija redzami. 5.jūnijā no Valmieras apriņķa komandanta K.Bankina attiecīgu informāciju saņem J.Zemitāns un J.Miglavs nu jau kuro reizi lūdz patvarības „apturēt, jo citādi būs bads manā novadā”.
K. fon Aderkasa “Ķirbižu – Bīstervoldes īpašuma vēstures” grāmatā 1938.gadā apliecināts kas līdzīgs: “Igauņi izmantoja gājienu caur svešiem rajoniem, lai iedzīvotos. Tā viņi Ķirbižos nolaupīja aļņu ragus un, šķiet, tam speciāli izraudzīta studentu grupa iztīrīja bibliotēku”.
Tādējādi, neskatoties uz latviešu – igauņu militārās kopdarbības neapšaubāmi sekmīgajiem rezultātiem, frontes aizmugurē šīs attiecības joprojām neuzlabojās. Jāteic, ka igauņi latviešus šajā laikā sevišķi augstu nevērtēja . Un tam bija savs pamats. It īpaši līdz vēsturiskajām Cēsu kaujām, kaut arī laikrakstā „Tautas Balss” uzsaukumos un runās abu tautu draudzība un sadarbība tika apzināti kultivēta.
Pēc teritoriālā iedalījuma šajā laikā Valmieras apriņķī ietilpa šādi rajoni-komandantūras: Valmieras, Rūjienas, Mazsalacas, Limbažu un Pāles. Savukārt Limbažu rajonā-komandantūrā: Limbažu pilsēta, Sarmas, Limbažu, Lādes, Nabes, Pernigeles, Pociema, Katvaru, Duntes, Vainižu, Sussikas, Stienes, Lielstraupes, Mazstraupes, Augstrozes, Dauguļu, Unguru, Raiskuma, Paldu un Rozbeķu pagasti. Acīmredzot Vilim Gelbem ir bijusi saruna ar Ķirbižu pagasta valdi (tur „Stauģos” dzīvoja viņa ģimene) par šī pagasta pievienošanu Limbažu rajonam, par ko liecina Ķirbižu pagasta valdes raksts Nr.103, ar kuru tas, sākot jau no 10.jūnija tiek pievienots Limbažu rajonam. Jau 2.jūnijā komandants var ziņot, ka „visos pagastos ir ieceltas Kerenska laikā ievēlētās pagastu valdes, tāpat arī Limbažu pilsētā, kuras jau ir stājušās pie savu pienākumu pildīšanas”.
Savā atbildībā viņš pārņēma arī Rīgas apriņķa Vidrižu pagastu un 9.jūnijā izdod rīkojumu „Vidrižu pagasta valdei dēļ Rīgas apriņķa Kerenska laikā izvēlētās pagasta valdes sasaukšanas Vidrižu muižā 12.jūnijā, izsniedzot apliecību pagasta vecākajam A.Kreišmanim par apstiprināšanu amatā”. Sussikas pagasta valdē V.Gelbe atceļ Latvijas Pagaidu valdībai nelojālo pagasta vecāko Kārli Grīnbergu, apstiprinot šajā amatā Jāni Vītolu , un organizē virkni citu pasākumu pagastu pašvaldību darbības atjaunošanā. Tā, piemēram, Limbažu pilsētas valdei 11.jūnijā uzliek par pienākumu nodot sarkanos karogus un atjaunot pasta un telegrāfa sakarus ar Valmieru, bet pēc Miglava pieprasījuma – arī ar Rīgu. Saistībā ar dzelzsdivīzijas vienību organizēšanos Inčukalna apkārtnē, tas nav iespējams, bet 13.jūnijā vrsltn. Gelbe jau var ziņot Valmieras apriņķa komandantam, ka „no 11.jūnija š.g. ir atjaunota pasta satiksme starp Limbažiem un Ozolu dzelzceļa piestātni (otrdienās, ceturtdienās un sestdienās) un lūdz visu korespondenci sūtīt uz Ozolu staciju. Par pastnieku braukšanai uz 20 km attālo dzelzceļa staciju, izsniedzot attiecīgu dienesta atļauju, tiek norīkots Jānis Martinsons.
Lai nodrošinātu kārtību un drošību, V.Gelbe uzdod Limbažu pilsētas valdei „izvest reģistrāciju no 15 – 60 g.v. dēļ pašaizsardzības nodaļas dibināšanas un par velosipēdu reģistrāciju”. Kamēr nebija veikta iedzīvotāju mobilizācija un noorganizēta komandanta komanda, vajadzēja iztikt ar pašaizsardzībniekiem. Šo notikumu līdzgaitnieks H.Kalniņš vēlāk rakstīja: „Daudzi no mums šautenes turēja rokās pirmo reizi, par kara reglamentu mums nebija nekādas jēgas, bet patruļnieku (ar mūsu nac. krāsu lentēm ap kreiso roku) parādīšanās Limbažu pilsētas ielās ļoti iespaidoja vietējos iedzīvotājus.”
Viens no komandanta bijušajiem karavīriem, vēlākais ārsts J.Kozers rakstīja, ka V.Gelbe kopā ar P.Riekstiņu ar saviem uzsaukumiem sacēlis Limbažu rajona iedzīvotājos tik lielu sajūsmu, ka gan jauns, gan vecs tvēris ieroci un brīvprātīgi, negaidot mobilizāciju, stājies komandanta vadībā. Vairums brīvprātīgo komplektējušies no 17 – 18 gadus veciem skolniekiem. Šos skolniekus Gelbe enerģiski apmācījis kaujas mācībā un licis paturēt vērā, ka kuru katru dienu varot rasties briesmas no vāciešiem. Par to, ka Limbažu pilsētas un iecirkņa komandants, jūras virsleitnants Vilis Gelbe ir atradis īstos vārdus tautai, apliecina viens no viņa jau 3.jūnijā nodrukātajiem uzsaukumiem „Brīvās Latvijas dēli!” Tajā jūtama kvēla dzimtenes patriota – brīvības cīnītāja un dzejnieka klātbūtne. Uzsaukuma beigu daļā viņš pasaka tieši to, kas vēlākajos gados arī piepildās: „Pabalstīsim visiem spēkiem no Tautas padomes ievēlēto Latvijas Pagaidu valdību, kura no ministru prezidenta Ulmaņa vadīta ir spraudusi par mērķi novest mūs līdz Satversmes sapulcei, kur katram Latvijas pilsonim būs iespējams savu vārdu teikt par Latvijas valsts iekārtu.” Uz šādu aicinājumu nevarēja neatsaukties un, kā vēlāk izrādījās, mobilizācija sekmējās visā Limbažu apvidū. Un laiks steidzināja.
Pirmās lielās mobilizācijas Limbažos notiek 5., 6. un 7.jūnijā , bet jau 7.jūnija vakarā vrsltn. V.Gelbe ziņo uz Valmieru, ka „Limbažu rajonā mobilizācija noritēja mierīgi” un lūdz padot Ozolu stacijā vagonus 800 iesauktajiem. Tomēr izrādījies, ka mobilizēties ieradušies vairāk, un komandants atkārto savu pieprasījumu Valmieras apriņķa komandantūrai, lai tiktu sagatavoti vagoni Ozolu stacijā 7.jūnijā pulksten 19, nu jau 1000 iesauktajiem. Ja ticam Valmieras apriņķa priekšnieka palīgam Limbažos J.Ozoliņam, kurš savā kaligrāfiskajā rokrakstā 16.jūnijā nosūtījis plašāku ziņojumu savai priekšniecībai, tad izrādās, ka mobilizētie nosūtīti tikai 8.jūnijā. Viņš raksta: ”Piedalījos kā loceklis un vēlāk kā komisijas priekšsēdētājs kareivju mobilizācijā (..). 8.jūnijā tuvu pie 700 vīru kara dienestā iesaukto tika svinīgā kārtā ar mūziku un himnu, piedaloties ap 3000 cilvēku lielam ļaužu pūlim izvadīti no pilsētas uz Ozolu staciju.” Še pat uzzinām par turpmāko: „(..) 12.jūnijā kā priekšsēdētājs biju aizņemts kareivju papildu mobilizācijas komisijā. Otrā dienā pieņemtie tika nosūtīti uz Valmieru.” No V.Gelbes adjutanta ltn. Meža 18.jūnija ziņojuma redzams, ka 19.jūnijā nosūtīti uz 5. – 7.jūnija iesaukumu neieradušies un 17.jūnijā papildus komisijā mobilizētie „rekrūši”.
Līdztekus Limbažu apkārtnes iedzīvotāju mobilizācijai notika arī galvenā transporta līdzekļa - zirgu mobilizācijas. Kā redzams pēc komisijas akta, tā notikusi 15. un 16.jūnijā Limbažu pilsētā pie Lejas kroga un to vadījuši, kā priekšsēdētājs – flotes leitnants Gelbe, locekļi – agrārlietu vadītājs Spandegs, apriņķa priekšnieka palīgs – J.Ozoliņš un veterinārārsts J.Žīgurs. Komisija darbu sākusi pulksten 9.00 un tās „darbība noritēja gludi un bez starpgadījumiem. Pie zirgu noņemšanas galveno vērību piegrieza tām saimniecībām, kurās zirgs atradās ārpus normas, bet pārējos izmeklēja ar tendenci, lai zirgu mobilizējot, neciestu no lielinieku dekrētiem jau tā pagurušās saimniecības”.
No kopējā kavalērijai pieņemtā zirgu skaita 7 atstāti dienesta vajadzībām komandanta komandā Limbažos un Vidrižos, 1 nodots agrārlietu vadītājam un 1 atvēlēts apriņķa priekšnieka palīga dienesta vajadzībām. Kopā ar zirgu īpašnieku un pieņemto zirgu sīkāku aprakstu tie jau 17.jūnijā caur Dikļiem nosūtīti uz Valmieras intendantūru. „Pavisam tika mobilizēti 85 zirgi, apmēram 8% no vietējo zirgu skaita” , kaut gan uz mobilizāciju, kā tas redzams no reģistrēšanas saraksta melnraksta, ticis atvests daudz lielāks zirgu skaits – vairāk nekā 180 zirgi. J.Ozoliņš savā ziņojumā atzīmē, ka „lāgu lāgiem vadīju zirgu mobilizāciju” un 17.jūnijā „noņēmu kara spēka vajadzībām 15. un 16. jūnijā uz mobilizāciju neatvestos zirgus, kurus 18.jūnijā kopā ar kareivjiem nosūtīsim caur komandantūru uz Valmieru. Šie pienākumi tiek man kā vecākai amata personai pilsētā uzlikti no vietējā komandanta, kurš pašlaik ir stipri vien aizņemts, organizējot jaunu komandanta rajonu Vidrižos. Jaunā Vidrižu rajonā ir izsludinātas cilvēku un zirgu mobilizācijas 18., 19. un 20.jūnijā, pie kurām uz komandanta rīkojumu arī man jāpiedalās.” Arī Straupes komandants K.Sprincis ziņoja, ka 17.jūnija zirgu mobilizācijā iegūti pavisam 56 zirgi un nosūtīti Ziemeļlatvijas brigādes intendantam.
Kad 1919.gada 22.maijā dzelzsdivīzija un landesvērs, piedaloties arī plkv. Baloža brigādei – dienvidniekiem, no Rīgas padzina P.Stučkas padomju valdību, vācu spēki, kas par savu galveno mērķi bija pasludinājuši cīņu pret lieliniekiem, neturpināja vis vajāt sarkanarmiju, bet izvērsa nežēlīgas represijas pret Rīgas iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem. Baltijas vācu baroni nevēlējās labprātīgi atdot savas privilēģijas un kopā ar valstsvāciešu dzelzdivīziju koncentrēja spēkus Inčukalna apkārtnē. Tuvojās vēsturiskās Cēsu kaujas jeb t.s. landesvēra karš – viena no spilgtākajām lappusēm Latvijas atbrīvošanas kara vēsturē. Situācija veidojās saspringta.
Virsleitnantam Gelbem bija jārūpējas arī par to, lai kontrolētu stāvokli apkārtnē līdz pat Gaujai, kur koncentrējās naidīgie spēki. Mobilizācijas nācās pasteidzināt. Jau 11.jūnijā plkv. Zemitāns bija nosūtījis Miglavam telefonogrammu, kurā izskaidroja, ka politiskais stāvoklis ir tāds, ka nekavējoties jāstājas pie mobilizācijām, kuras jābeidz 14.jūnijā, lai papildus iegūtu vēl 5000 vīru un 400 zirgus. Kā redzējām, Vilis Gelbe ar šiem uzdevumiem veiksmīgi tika galā, sekmējās arī citviet Ziemeļlatvijā, bet nedrīkstēja aizmirst piesardzību.
Virkne dokumentu liecina par incidienteim ar ienaidniekiem, kas jaunās Latvijas valsts aizsardzībā lika būt arvien piesardzīgākiem. Tā 11.jūnijā vrsltn. Gelbe ziņo Valmieras apriņķa komandantam par to, ka „naktī no 7. uz 8.jūniju man braucot uz jūrmalu apmēram 25 verstis no Limbažiem es tiku mežā apšaudīts no vairāk nepazīstamiem cilvēkiem, pie kam tika ievainots manā rīcībā mobilizēts ērzelis ar sprāgstošu lodi labajā plecā. Veterinārārsts apliecināja, ka zirgs jānošauj”.
Pēc 1919.gada 3.jūnija notikumiem Cēsīs, 5.jūnija incidenta pie Ipiķu stacijas, Cēsu kaujām 5. – 6.jūnija naktī un turpmākajām cīņām starp igauņu-latviešu un vācu spēkiem, 10.jūnijā Cēsīs tiek noslēgts pamiers, kas gan neapmierināja ne vienu, ne otru pusi un kam vajadzēja ilgt līdz 20.jūnijam Iestājās relatīvs klusums, kuru abas puses intensīvi izmantoja savu spēku papildināšanai. Arī Limbažu – Cēsu piefrontes joslā notika abu pušu karaspēka izvietojuma pozīciju izlūkošana. Zonā starp Inčukalna apkārtnē koncentrēto ģenerāļa fon der Golca karaspēka daļām un Limbažu apkārtnē esošo 3.igauņu divīzijas 9.kājnieku pulku savus uzdevumus turpināja veikt Limbažu pilsētas un iecirkņa komandanta vrsltn. Gelbes komandantūra, kuras sastāvā uz 19.jūniju – pašu dramatiskāko dienu komandantūras pastāvēšanas vēsturē – bija 123 cilvēki . Arī Lēdurgā darbojās mūsu komandantūra ar 59 vīriem (23 šautenes).
Jau J.Ozoliņa 16.jūnija ziņojumā lasījām par vrsltn. Gelbi, „kurš pašlaik stipri vien ir aizņemts, organizējot jaunu komandanta rajonu Vidrižos. Jaunā Vidrižu rajonā ir izsludinātas cilvēku un zirgu mobilizācijas 18., 19. un 20.jūnijā, kurā (..) man arī jāpiedalās” . Tas liek domāt, ka Gelbe Vidrižos sācis darboties jau vismaz 15.jūnijā un 16.jūnijā arī pats komandants ziņo par Vidrižu komandantūras nodibināšanu. Veterinārārstam Žīguram adresētais aicinājums liecina, ka mobilizēt zirgus bijis paredzēts 18.jūnijā , bet dr.Miklāvam nosūtītais – par to, ka iedzīvotāju mobilizācija plānota 19. un 20.jūnijā . Par steigu liecina vesela virkne komandanta rīkojumu pagastu valdēm: līdz 18.jūnijam nodot komandantūrā visus seglus un zirgu piederumus, lielinieku atstāto vācu un krievu ratu-pajūgu nodošanu , turpinājās ziņojumu saņemšana par sadursmēm ar vāciešiem. Bet 17.jūnijā Gelbe pieprasa Ziemeļlatvijas brigādes virspavēlniekam Zemitānam vēl 50 šautenes, 1000 patronas un 3 ložmetējus priekš komandanta komandas , ko tomēr nepagūst saņemt. Viss liecina par to, ka V.Gelbe zināja stāvokļa nopietnību un saprata, cik bīstamā situācijā atrodas pats ar savu komandu, kurā pārsvarā tika atstāti sākumā brīvprātīgi dienestā iestājušies skolnieki – J.Kozers, J.Bišofs, J.Krūze, P.Golvers, R.Riekstiņš, brāļi F.un J.Krastiņi un daudzi citi, bet mobilizētie nekavējoties tika nosūtīti uz Valmieru Zemitāna rīcībā, par ko liecina vēl 17.jūnija divreizējā nosūtīšana . Neizpratni šajā situācijā rada vienīgi kopveža V.Ozola 14.jūnijā izdotā pavēle Ziemeļlatvijas brigādei par 40 gadu vecumu sasniegušo kareivju atsvabināšanu no karadienesta . Par laimi, visur to nepaguva izpildīt. Ar vrsltn. Gelbi uz Vidrižiem devās aptuveni 70 komandanta komandas kareivji, bet viņa palīgs ltn. Mežs palika Limbažos ar vairāk nekā 30 kareivjiem . Mobilizācija bija izsludināta Rīgas apriņķa 10 pagastos Gaujas labajā krastā . Modrībai komandants izvietoja sargposteņus un bieži vien pats tos izvadāja. „No viena šāda gājiena Gelbe reiz atgriezās ar trim vācu gūstekņiem, otrreiz – ar trim vācu kavalērijas zirgiem un kādu citu reizi ar vāciešiem atņemtiem ieročiem” . „Par sadursmi pie Engelhardta muižas ar vācu izlūkiem” 16.jūnijā tiek ziņots Valmieras apr. komandantam, bet par 15.jūnija epizodi pie „Čārpām” pat Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšniekam V.Ozolam . „Vidrižos dienas atkal ritēja intensīvā darbā, organizējot jaunus brīvprātīgos, izdarot zirgu un transporta līdzekļu mobilizāciju. Mazā karavīru grupa izpildīja apsardzības uzdevumus un gāja vairākos sekmīgos un varonīgos izlūku gājienos”. Pamiers vēl nebija beidzies, bet viss liecināja, ka drīzumā sagaidāmas kaujas. Gan fon der Golca karaspēka daļas Inčukalna apkārtnē, gan ziemeļlatvieši un igauņi intensīvi centās papildināt savus spēkus. Vairāku apstākļu dēļ dzelzsdivīzijas un landesvēra bruņotie spēki bija daudz izdevīgākā situācijā, nekā Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu.
Pilnībā izprotot un apzinoties tuvojošos kauju izšķirīgumu, V.Gelbe tām gatavojās ar milzu atdevi, nesaudzējot ne sevi, ne citus. Pārstāvot Latvijas nacionālo valdību Limbažos, vrsltn. Gelbe neļāvās pašapmierinātai varas apziņas tīksmei vai tās izmantošanai kādos savtīgos nolūkos, kā cits to, iespējams, būtu darījis, bet pielika visus spēkus, lai arī grūti ar kaut ko aizraujamie limbažnieki noticētu latviešu tautas brīvības iespējamībai. Un viņam tas izdevās. Limbažnieki viņam par to ir pateicīgi vēl šodien.
1919.gada jūnijā no lieliniekiem bija atbrīvota Kurzeme un lielākā daļa Zemgales. Ar igauņu palīdzību lielinieki bija izdzīti arī gandrīz no visas Vidzemes, un tā kopējiem Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāžu spēkiem būtu bijis vieglāk padzīt lieliniekus arī no Latgales. Bet to uz ilgāku laiku aizkavēja fon der Golca plāni, uzsākot cīņas pret Ziemeļlatvijas latviešu-igauņu spēkiem.
Vācu iebrukums Ziemeļlatvijā un kauju darbības uzsākšana ar latviešu un igauņu karaspēku bija būtisks militārs un politisks fakts. Tagad visiem kļuva skaidri Golca un vācu baronu plāni, kas, saprotams, nebija pieņemami ne tikai latviešu un igauņu tautām, bet arī Antantei, kura bija ieinteresēta raidīt pēc iespējas vairāk antiboļševistisko spēku cīņā pret sarkanarmiešiem Latgalē, tad – Krievijas teritorijā. Gatavojoties izšķirošajām cīņām, katru dienu Ziemeļlatvijas brigādes bruņotajos spēkos nāca klāt aptuveni 1000 vīru.
Igauņu virspavēlniecība ar tai pakļauto Ziemeļlatvijas brigādi bija nolēmuši sākumā tikai aizstāvēties, lai pretinieks Antantes priekšā nevarētu pārmest, ka viņi pirmie sākuši karadarbību. Bet, ja uzbrukumā pārietu vācieši, tad tos atsist un pašiem uzbrukt, apņemot abus pretinieka flangus.
Pēc Golca plāna, dzelzsdivīzijas galveniem spēkiem (majora Kleista kolonna) vajadzēja uzbrukt no Inčukalna caur Lielstraupi, apņemot igauņu Cēsu grupas labo spārnu un aizsargāties no kreisās puses, izsūtot flankgardu (kapt. Blankenburgs) Limbažu virzienā. Kad dzelzsdivīzijas galvenie spēki būs forsējuši Lielstraupi, landesvēram ar spēcīgu triecienu vajadzēja pārraut igauņu-latviešu fronti un, pārejot dzelzsceļu ziemeļos no Lodes stacijas, ielenkt mūsu spēkus no austrumiem un ziemeļiem.
Pēc plksv. ltn. Ozola domām, „spēku skaitliskais samērs puslīdz vienāds. (..) Bet, ja ievēro, ka daļa Ziemeļlatvijas spēku uz 19.jūniju vēl ir organizācijas stāvoklī, un šinī kaujā dalību nevar ņemt, tad Golcam pārsvars ir sevišķi jūtams, ja ņem vērā to apstākli, ka lielā puse igauņu aktīvo spēku un puse aktīvo ziemeļlatviešu spēku ir piekalta pie lielinieku frontes, kurpretī Golcam neviens kareivis nav uz šīs frontes. Šinī ziņā Golca stāvoklis ir spīdošs, jo mēs arī viņu sargājām no lieliniekiem! Parazīta stāvoklis. Dzīvo un izmanto citus”. Nenogaidīdami pamiera beigas, 19.jūnijā Inčukalna apkārtnē dislocētās dzelzsdivīzijas flankgards kapt. Blankenburga vadībā, kura rīcībā bija bataljons ar 1 bateriju un 1 eskadronu, pirmais iesāka gājienu, ejot no Inčukalna Limbažu virzienā līdz Bīriņu muižai. Ja tur neatrastos lielāku ziemeļlatviešu - igauņu spēku, tad mainīt gājiena virzienu uz Straupi. Ja Limbažu virzienā flankgards konstatētu lielākus mūsu spēkus, tad turpināt gājienu uz Limbažiem. Izrādījās tomēr, ka jāiet caur Limbažiem.
Blankenburgs uzsāka gājienu ap 19.jūnija pusdienas laiku, bet jau šīs pašas dienas rītā, kad vrsltn. Gelbe veica kārtējo iedzīvotāju mobilizāciju, „Vidrižos pienāca pulkveža Zemitāna telefonogramma, ka pamiers ar vāciešiem izbeidzies un jābūt gataviem kaujai. Darīja visu nepieciešamo Vidrižu aizstāvēšanai. Rīgas virzienā aizsūtīja jātnieku un velosipēdistu izlūkus. Jau pēcpusdienā ienāca no izlūkiem ziņojumi, ka vācieši nāk Vidrižu, Limbažu virzienā. Sazinājās pa telefonu ar igauņiem; tie apsolīja palīgspēkus. Pievakarē arī ieradās viens igauņu izlūku vads ar 30 kareivjiem un vienu patšauteni.” Lielāki igauņu spēki nepaguva pienākt, tie bija izvietojušies aizsardzības pozīcijās.
Pēcpusdienā kapt. Blankenburga flankgards sadūrās ar vrsltn. Gelbes patruļniekiem pie Bīriņu muižas, kurus viegli izklīdināja. Dzelzsdivīzijas galvenie spēki majora Kleista vadībā arī iesāka gājienu, bet Straupes virzienā, jo pienāca ziņas, par flankgardam sekmīgām sadursmēm pie Bīriņiem un Vidrižiem.
Vakara pusē Blankenburga grupējuma avangards pie Vidrižu kroga sastapās ar Gelbes komandas patruļām un 9.igauņu kājnieku pulka izlūkiem, ko vadīja kadets Fridrihs Reinholds. Ienaidnieka pusē tarkšķēja ložmetēji, bet mūsējie bija bruņoti tikai ar šautenēm. Tomēr pēc īsas apšaudīšanās vāci atkāpās, zaudējot 4 kritušus kavalēristus. Komandanta komandas „zēniem cīņas spars augtin auga”.
Ap plkst. 23 vācieši ar lielākiem spēkiem un artilēriju uzbruka Vidrižu muižai, bet bija spiesti atkāpties no mūsu uguns. Tad uzbrukumā nāca vācu kājnieki ar artilēriju, saņemot Vidrižu aizstāvjus no abiem sāniem. Iedegās nikna kauja, kurā pārspēks piederēja vācu pusei. Tumsa muižas parkā sabiezēja. „Piepeši iestājās baigs klusums, apklusa igauņu šautenes Vidrižu – Limbažu lielceļa un muižas ceļa krustojumā. Ko tas nozīmē? Stāvokļa noskaidrošanai uz priekšu izgāja virsleitnants Gelbe ar kaprāli Krustiņu un kareivi Krūzi. Soļus 10 no krustceļa Gelbe apstājās, apdomāja un sūtīja kareivi Krūzi atpakaļ uz muižu atvest 3 jājamos zirgus. Kad Krūze jau gabaliņu bija atgājis, tumšā ceļa krustojumā Gelbe pamanīja kareivjus, kurus, noturēdams par igauņiem, viņiem tuvojās un teica: ”Brāļi, turēsimies līdz beidzamam”. Tai pašā mirklī atskanēja vācu sauciens: „Hande hoch!” , kam sekoja vairāki šāvieni.
Izrādījās, ka priekšpostenis bija atgājis pa blakus ceļu un krustceļā, kur viņam bija jāatrodas, jau bija izvietojušies šaušanas gatavībā nostādīti vācu mīnmetēji un ložmetēji ar vācu dzelzsdivīzijas kareivjiem. V.Gelbe tumsas dēļ tiem piegājis pavisam tuvu un uz vācu saucienu atbildējis ar revolvera šāvieniem, no kuriem, kā vēlāk noskaidrojās, divi vācieši bija krituši. Viņš bija palicis viens, ienaidnieku ielenkts. Tajā pašā brīdī vrsltn. Gelbes dzīvību izdzēsa vācu durklis. Komandants bija kritis, bet viņa nelielā komanda kopā ar tiem vīriem, kas bija ieradušies uz mobilizāciju, izklīda, bet daļa atkāpās uz Limbažu pusi.
Stāsta, ka šajā kaujā krituši arī divi igauņu karavīri, par ko ilgāku laiku esot liecinājuši divi tuvējos kokos iegriezti krusti. Tomēr šo apgalvojumu neapstiprina neviens dokuments, ne tā laika atmiņu stāsts. To noliedza arī vidrižnieki – 1899.gadā dzimušais Jānis Eglītis un 1911.gadā dzimušais Ernests Pūle , kuri vēl labi atcerējās 1919.gada vasaru.
Izmantodami nakts tumsu un biezo koku aizsegu, vācieši drīz vien ieņēma Vidrižu muižu, bet uz Limbažu pusi atkāpušies latviešu – igauņu kareivji 20.jūnijā ap plkst. 3 no rīta sastapās ar 3.divīzijas 9.igauņu kājnieku pulka daļām, kuri tos noturēja par vāciešiem un arī atklāja uz viņiem uguni. Pārpratumu drīz novērsa un viņi pievienojās pulkam, lai turpinātu cīņu kopā ar to un atgūtu zaudētās pozīcijas.
Igaunijas virspavēlniecības štābs par šo kauju informēja sabiedrību 20.jūnija vakarā: „Izgājušo nakti apmēram 300 vīru liela vācu nodaļa uzbruka Vidrižu muižai un to ieņēma. Vidrižu muiža atrodas verstis 20 uz dienvidiem no Limbažu miesta. Šodien pulksten 12 vajadzēja notikt uz sabiedroto priekšstāvju priekšlikuma sarunām stāvokļa noskaidrošanai starp mūsu un landesvēra pilnvarotiem. Landesvēra pilnvarotais uz sarunām neieradās un vācieši pulksten 12 iesāka uzbrukumu Vidrižu muižas un Straupes miesta līnijā. Kauja turpinās.
Par vrsltn. Gelbes likteni Limbažos šajā dienā – 20.jūnijā - valdīja neziņa, par liecina komandanta palīga ltn. Meža rīta pusē nosūtītā telegramma Valmieras apriņķa komandantam: „(..) Mičmanis Gelbe ar daļu no savas komandas kareivjiem nav ieradies Limbažos un viņa tagadējā atrašanās vieta nav zināma. Pārējie kareivji, kuri ieradās no turienes Limbažu komandantūrā, nezin tālākas ziņas par Gelbi un pārējiem kareivjiem.” Vakara pusē notikušais kļūst skaidrāks un A.Mežs ziņo Ziemeļlatvijas brigādes virspavēlniekam, ka „Vidrižu komandas kareivis Voldemārs Krustiņš, kurš kopā ar mičmani Gelbi pagājušo nakti Vidrižu muižā krūtīs sadūries ar vāciešiem, ziņo, ka vācieši ar štikiem uzbrukuši mičmanim Gelbem un to uz vietas noslepkavojuši”. Laikrakstā „Tautas Balss” šī traģēdija aprakstīta ļoti tieši: „Limbažu komandants Gelbe no vāciešiem tika briesmīgā kārtā noslepkavots. Tagad ir atrasts Gelbes līķis, kurš ir gaišs liecinieks par baronu mežonībām. Gelbes galvas kauss šausmīgi sadragāts un iekšas izgāztas ārā”. Igatē, kas atrodas tikai dažus kilometrus no Vidrižiem uz Limbažu pusi, par karadarbības atsākšanos skaidrības nebija, tamdēļ Igates muižas ļaudis izlēma, ka jāiet izlūkos un ka vispiemērotākie tam būtu tieši puikas. Šim bīstamajam gājienam izvēlējās Oskaru Rozenblatu un nepilnus 16 gadus sasniegušo Hugo Legzdiņu, vēlāko Latvijas brīvvalsts laika zemūdenes Ronis komandieri. Lūk, ko par 1919.gada 20.jūnijā piedzīvoto savās atmiņās raksta H.Legzdiņš: „Igati atstājām pašā rīta agrumā. Izskatījāmies tādi kā katru dienu – basas kājas, vecas drēbes mugurā. Apmēram trīs kilometrus garajā ceļā nesatikām neviena cilvēka – ne uz ceļa, ne pie mājām. Kad, uzkāpuši Aģes kalnā, jau tuvojāmies Vidrižu muižai, pēkšņi pie baronu kapenēm dažu soļu attālumā ieraudzījām divus karavīrus vācu formās un ķiverēm galvās. Tie sēdēja aiz krūma pie ložmetēja, kas bija notēmēts uz Igates – Limbažu pusi”. Puišiem atļāva iet un Vidrižos viņi uzzināja visu par iepriekšējā naktī notikušo sadursmi. Atpakaļceļā uz Igati „pēkšņi ieraudzījām trīs vīrus ar šautenēm un tālskati. Divi bija formas tērpos, bet viens – privātā. Pēdējais runāja latviski, bet abi pārējie igauniski. Sapratām, ka tie ir igauņu – latviešu karaspēka izlūki. Izstāstījām viņiem visu, ko zinājām: gan par vācu posteni pie kapenēm, gan par Lēdurgas ceļa krustojumā nošautajiem trīs vīriem, gan par Vidrižos izvietotā vācu karaspēka iespējamo nodomu doties uz Limbažu pusi. (..) Pēc šīs sarunas visi trīs vīri metās skriešus uz Limbažu pusi”.
Pirmo uzvaru spārnots, 20.jūnijā dzelzsdivīzijas flankgards turpināja uzbrukumu Limbažu virzienā, taču līdz pilsētai netika. Igauņu 3.divīzijas 9.kājnieku pulka daļas to sekmīgi atvairīja un šīm kaujām faktiski bija noteicošā loma pie visa vācu operatīvā plāna izgāšanās, jo flankgards izšķirošā brīdī nespēja savienoties ar saviem galvenajiem spēkiem. „No Limbažiem varēja pa daļai novērot cīņas gaitu, dzirdēt ložmetēju tarkšķi un artilērijas šāviņu sprādzienus”. Vācieši tomēr ieņēma Lādes muižu, izsitot no turienes pozīcijām igauņu 6.kājn. pulka 5.rotu. Pa to laiku rezerves 6.rota pa segtu ieleju iznāca vācu aizmugurē pie Buļļumuižas (tagad „Dravnieku” mājas) un negaidīti, ar spēju triecienu, uzbruka vācu kolonnai. Pašā cīņas sākumā nāvīgi ievainoja flankgarda komandieri kapt. Blankenburgu. Vāciešu vidū izcēlās apjukums, un tie nekārtībā atkāpās uz Vidrižiem. Igauņi ziņoja, ka vācieši pametuši kaujas laukā 19.kritušos, 9 ložmetējus un 100 šautenes.
Nākamajā dienā, t.i. – 21.jūnijā Igates muižā „ieradās Sibīrijas pusmuižas Vītolu Janka. Tas bija vīrs, kurš vienmēr visu redzēja, zināja un ar pilnu muti stāstīja. Viņš teica, ka pie Lādes kroga (apmēram piecus kilometrus pirms Limbažiem) notiekot kaujas. Ar vāciešiem cīnoties igauņu – latviešu karaspēka daļas. Janka pats savām acīm skatījis, kā no Limbažiem pāri Donaviņai (upītei, kas savieno Lielezeru ar Dūņezeru) plūst bēgļi, kas atstāj pilsētu”.
Par notikušo varam lasīt arī ltn. Meža ziņojumā: „(..)vakar 20.jūnijā ienaidnieki ar lieliem spēkiem uzbruka Limbažu apkārtnē, kurš pienāca ap 4 verstis pie Limbažu pilsētas (..). pateicoties mūsu un igauņu karaspēka enerģiskam pretuzbrukumam, kuri visu nakti cīnījās, uzbrukdami ienaidniekam vairākas reizes kontratakā, ienaidnieks ar prāviem zaudējumiem tika atspiests ap 20 verstis uz Rīgas pusi no Limbažiem. Kritušu ienaidnieka līķi uz kaujas lauka tika atrasti, kuri sastāv no landesvēra (ja ņem vērā, ka dzelzsdivīzija bija ieskaitīta landesvēra sastāvā – J.U.) karaspēkiem. Latviešu kareivji no Limbažu komandanta komandas turējās kaujā dūšīgi – viens ievainots kājā, kritušo nav.(..). Lomas bija mainītas, tagad sākās vācu spēku vajāšana, to atkāpšanās. Šo cīņu dalībnieks J.Zeidmanis vēlāk rakstīja: „Grāvjos mētājās gāzmaskas, artilērijas šāviņi, asiņainas lupatas un kāds smiedamies rāda pārējiem uz nolūzušu vācu papēdi, pie kam sulīgas zobgalības netiek taupītas. (..) Aust gaisma. Sadaloties pa grupām, virzamies tālāk uz Vidrižiem. Vācu pretestība apsīkusi – tie (..) atkāpušies straujā gaitā uz Bīriņiem. (..) pa ceļu brauc brašs igaunis ar dīvainu vezumu. Daži zinātāji saka, tie vācu ložmetēji. (..) šīs mantas vāciem nebija trūkums, aiz katra ceļa uzkalniņa varēja bradāt izšauto patronu čupās. No tā varēja vērot, ka patronas nebija tikušas taupītas”. Galvenā loma šajās cīņās piederēja igauņu karaspēkam, viņiem arī svarīgākās kara trofejas, bet sīkumi – rokas granātas, velosipēdi, šautenes (vācu, japāņu un krievu) ar patronām, sakas, iemaukti, groži, latnaglas (5 pudi) u.c., tika Limbažu pilsētas un iecirkņa komandantūrai.
Vācieši uzsāka atkāpšanos Vidrižu, Bīriņu, Inčukalna virzienā. Igauņu – latviešu bruņotie spēki turpināja uzbrukumu. „Tas tik bija notikums! Vēl nekad savā dzīvē neviens Igates iedzīvotājs nebija redzējis īstu lielgabalu. Tagad tādi, veseli divi, tika uzstādīti pils košumkrūmu apstādījumos. Cik vien spējām, centāmies visu redzēt un, kur vien karavīri atļāva, palīdzējām. Nekavējoši Rīgas virzienā tika atklāta uguns. No sākuma gan raustījāmies iet lielgabalu tuvumā. Bet tad igauņi tik māja ar roku, lai nāk pienest lādiņus. Arī vācieši šāva pretī. Viņi trāpīja jau pirms gadiem nodedzinātā salmu šķūņa pamatos un vēl dažās citās vietās, taču bez upuriem un lieliem postījumiem. Vairākkārt Igatei uzlidoja viena vācu lidmašīna. Igauņu virsnieks, kurš komandēja lielgabalu apkalpes, vērojot to binoklī, kratīja kulaku un skaļā balsī teica: Kurrata Riiga!” Vidriži bija atbrīvoti, bet 22.jūnijā sākās vispārējs Ziemeļlatvijas brigādes uzbrukums: Cēsu grupai bija jāieņem Cēsis un jāuzbrūk Rīgas virzienā, Valmieras grupai – Straupe un jāuzbrūk Inčukalna virzienā, bet igauņu 9.kājn. pulks kopā ar daļu no Gelbes kareivjiem jau 21.jūnija vakarā ieņēma Bīriņus, tādējādi apdraudot dzelzsdivīzijas galveno spēku aizmuguri. Visi šie kaujas uzdevumi tika sekmīgi izpildīti. Nākošajās dienās vāci turpināja atkāpties līdz Juglas pozīcijām, kur dažas dienas izturēja igauņu-latviešu uzbrukumu, bet 3.jūlijā pēc Sabiedroto misiju pieprasījuma tika slēgts Strazdumuižas pamiers, kas paglāba vācus no galīgas sakāves. Sabiedrotie „baidījās, ka igauņu spēki un pulkveža J.Zemitāna komandētie latviešu karavīri atsāks karadarbību pret landesvēru, kuru atbalstīja vācu divīzija. Vācieši tika sakauti 22.jūnijā pie Cēsīm, igauņi 1919.gada 1.jūlijā tuvojās Rīgai un nonāca 10 jūdžu (18,53 km) attālumā no pilsētas. Šajos apstākļos viens no lielākajiem Talentsa un Gofa sasniegumiem bija viņu spēja 3.jūlijā panākt saprātīgu pamieru.”
Atbrīvojot Vidrižus, 21.jūnija rītā vrsltn. Gelbes kareivji atrada netālu no ceļa atstāto sava komandiera līķi – „aplaupītu, izģērbtu, basām kājām, durkļiem sadurstītu 20 vietās un cauršautu galvu”. „Seja apklāta ar drānu, jo vāci niknā naida uzplūdumā to zvēriski sakropļojuši.” Vidrižniekiem vācieši bija aizlieguši tuvoties viņam, „nogriezuši arī pagonas, kuras rādījuši apkārtnes iedzīvotājiem, teikdami: „Vai tās pazīstat? Šīs ir jūsu „varoņa” pagonas. Vairs viņu jums neredzēt.”” „Vēlāk, grūtās cīņās pret Bermontu un sarkanajiem pulkiem, kad šautene taisījās izšļukt no gurušām rokām, pietika atcerēties Gelbes varoņnāvi, lai rastos atkal jauns spars un jauni spēki”. Vācu marodierisma rezultātā pazuduši arī 4800 rbļ. Naudas, kas atradusies pie komandanta.
Virsleitnanta Gelbes nāve 1919.gada 19.jūnija naktī viņa karavīros un apkārtnes ļaudīs atstāja smagu iespaidu, taču viņa lietas turpinātāji jo enerģiskāk „cīnījās kopā ar igauņiem, plecu pie pleca un vajāja vāciešus caur Vidrižiem, Lēdurgu, Straupi, Bīriņiem, Dūņu krogu, Ādažiem, līdz pat Mīlgrāvim. Niknākās cīņas skolnieki izturēja pie Ādažiem, kur krita viņu karabiedrs Alksnis”. Jaunajos brīvības cīnītājos bija iemājojis Gelbes varoņgars, jo viņu komandieris un iedvesmotājs „bija īsts latvietis, patriots, un nelokāms, taisnīgs, varonīgs, bezbailīgs karavīrs, kā toreiz katrs latviešu karavīrs”.
Atgriežoties pie Cēsu kaujām (1919.g. 19. – 23.jūn.) jāteic, ka izšķirošās cīņas notika ne tikai aprakstītajā Limbažu – Vidrižu pusē, bet arī Cēsu – Raunas apkārtnē. Kopumā tās bija raksturīgas atbrīvošanās cīņu kaujas, kurās jo spilgti izpaudās latviešu un igauņu militārā sadarbība kopējā cīņā pret kopēju ienaidnieku par savu tautu brīvību un neatkarību, un naids pret apspiedējiem. Uzvara pie Buļļumižas, kurai veiksmīgu ievirzi deva virsleitnanta Gelbes organizētā pretošanās pie Vidrižiem, nodarot ienaidniekam dzīvā spēka zaudējumus, tādējādi neļaujot tam tik ātri virzīties uz priekšu un ļaujot igauņu pulkam sagatavoties kaujai, bija pirmā uzvara, kas ievadīja visas pārējās nepārtrauktām uzvarām vainagotās cīņas gan vācu, gan lielinieku frontē.
Ko „ziemeļnieki” tādu paveica, lai Latvijas atbrīvošanas kara vēsturē būtu ierakstīti zelta burtiem?
• Pārtrauca lielinieku varmācību Vidzemē, jo slaveno Cēsu kauju rezultātā jau agrāk no lieliniekiem atbrīvotajiem septiņiem pagastiem pievienojās visa Vidzeme un Rīga. Pateicoties tam, Latvijas Pagaidu valdība atguva varu, guva iespēju atgriezties no trimdas Liepājā uz Latvijas galvaspilsētu un uzsākt reālu darbību, tātad 1918.g. 18.novembrī tikai vārdos deklarētā valsts sāka reāli funkcionēt.
• Satrieca vācu landesvēra un dzelzsdivīzijas mēģinājumu atjaunot varu Latvijā, tādējādi likvidējot baronu 700 gadus ilgo kundzību pār latviešu tautu. • Atbrīvoja „dienvidniekus” – plkv. Balodi un viņa brigādi no pakļautības vācu virspavēlniecībai. 1919.gada 10.jūlijā Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādes beidzot varēja apvienoties, veidojot vienotu Latvijas armiju ar tās virspavēlnieku ģen. D.Simansonu priekšgalā.
• Pierādīja Sabiedroto misijām, ka Latvijas nacionālā valstiskuma ideja nav tikai tukši sapņi un ilūzijas, bet realitāte, ar ko jārēķinās. • Latviešu un igauņu uzvara vēsturiskajās Cēsu kaujās izkliedēja pēdējās šaubas latviešu tautas psiholoģijā par Latvijas brīvības un neatkarības nosargāšanas nepieciešamību, likvidējot arī pēdējās ilūzijas par lielinieku „paradīzi zemes virsū”, deva iespēju taisnīgāk sadalīt materiālos labumus, t.i. – uzsākt pirmos soļus zemes reformā.
Pie sacītā lieki piebilst, ka „ziemeļnieku”, tai skaitā vrsltn. Gelbes devums brīvības cīņās bija neaizvietojams. Bet kāda bija varoņu alga? Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Sabiedroti misiju pārstāvis pulkvežleitnants S.Talents neslēpa savu lepnumu: „Es domāju, ka igauņu un latviešu valdībām jāpateicas par savu eksistenci tieši britu jūras spēku atbalstam un ka bez to palīdzības viņu kontrolētās teritorijas jau sen būtu vai nu boļševiku, vai vāciešu rokās”. Interesanti, ka slēdzot Strazdumuižas pamieru, šajā procedūrā netika iekļauts neviens no „ziemeļnieku” vadītājiem... Kas zina, izjauks vēl sarunas, pieprasot karadarbības turpināšanu, jo viņi uzskatīja, ka ir spējīgi nekavējoties padzīt vāciešus no visas Latvijas teritorijas. Taču Sabiedrotie par katru cenu centās saglabāt, cik iespējams, vienotu pretlielniecisko fronti.Tiem, kam visvairāk pienācās uzvaras lauru vainags- igauņu karaspēka daļām, plkv. ltn. V.Ozolam u.c., vispār aizliedza piedalīties triumfālajā gājienā cauri Rīgai. Viņiem bija jāatstāj Latvijas teritorija. Šis aizvainojuma rūgtums „ziemeļnieku” sirdis nepameta visu turpmāko cīņu laiku. „Dienvidnieki” uz lauriem bija manīgāki.
No jauna pusaizdzijušo aizvainojuma rētu uzplēsa 1934.gada 15.maijs, kad vispār aizliedza 22.jūnija – Varoņu piemiņas dienas atzīmēšanu.. Šis datums nedrīkstēja atgādināt „ziemeļnieku” nopelnus un aptumšot plkv. Baloža slavas oreolu, kura neskaidrā nostāja Cēsu kauju laikā visiem bija labi zināma. Varēja jau Ulmanis turpināt karināt lieliniecisma birkas Ozolam, baidoties no konkurences un varēja Balodis likt izplēst lappuses no Valmieras kājnieku pulka vēstures grāmatas , bet latviešu tautas atmiņā Varoņu piemiņas diena dzīvoja.
Pilnīgi mūsu brīvības cīņu laiku no tautas atmiņas vajadzēja izdeldēt ar 1940.gada vasarā PSRS realizēto Latvijas okupāciju un aneksiju. Tomēr atmodas laiks pierādīja, ka tautas atmiņu nevar apsūdzēt mankurtismā, kaut arī pārbaude vilkusies pusgadsimta garumā.
Pēdējo reizi „ziemeļnieku” piemiņu esam nolieguši... 1990.gada 3.oktobrī, kad mūsu pašu vēlētā Augstākā Padome, nerespektējot LKF ieteikumus, nepieņēma vēsturisko Varoņu piemiņas dienu pat kā atceres dienu, nerunājot nemaz par svinamo. Nu rēta atkal uzplēsta.
Bet iespējams, ka Augstākās Padomes deputāti neatzina „ziemeļnieku” paveikto citu apsvērumu dēļ, proti – gan Latvijā, gan trimdas latviešu vidū pastāv uzskats, ka „ziemeļnieki” ar savu uzvaru Cēsu kaujās arī daudz ļauna nodarījuši. Sakaujot vāciešus, viņi šķēluši un mazinājuši pretlielinieciskos spēkus. Pēc Sabiedroto plāniem, gan vāciem, gan latviešiem, gan igauņiem draudzīgā pulkā esot bijis jāiet pret lieliniekiem uz Pēterburgu, nevis jākaro vienam pret otru.
Jānis Ulmis
____
1. Vācietis J. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. R.:Avots, 1989.g. – 305 lpp. – 267.lpp.
2. 2.Ventspils Kājnieku pulks: formēšanās, kauju gaita Latvijas atbrīvošanas cīņās [un] pēckara laikmets – 2.Ventspils Kājnieku pulka izdevums, 1936. – 422 lpp. - ? lpp.
3. Bastjānis V. Ziemeļnieku un Cēsu kaujas. / Dzimtenes Balss – 1989.g. – 22.jūn. – Nr.25.
4. Par Tēvzemi mīļo es dzīvību atstāju ķīlā. / Brīvā Zeme. – 1934. – 19.jūn. – Nr.136.
Turpmāk: Par Tēvzemi mīļo...
5. Kalniņš H. Kāds epizods no ziemeļnieku organizēšanās sākuma laikiem. / Ziemeļnieki. 1919. – 1969. – (Rakstu krājums) – Ziemeļlatvijas Brīvības cīņu atceres Rīcības komit. Izdev. – 1970. – 114 lpp. – 105. – 106.lpp. – 105.lpp.
Turpmāk: Kalniņš H. Kāds epizods no ziemeļnieku organizēšanās...
6. LžNM 6559.
7. LVVA. – 3542.f. – 1.apr. – 11.l – 58.lpp.
8. Turpat... 3601.f. – 1.apr. – 207.l. – 24.lp.
9. LžNM 1393.
10. LVVA. - 3584.f. – 1.apr. - 15.l. – 13.lp.
11. Turpat.
12. Turpat...14.l. – 13. – 14.lp.
13. Turpat... 8.lp.
14. Turpat... 49.l. – 92.lp.
15. LžNM 22056.
16. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 12.l. – 34.lp.
17. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 4.lp.
18. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 12.lp.
19. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 2.lp.
20 LVVA.-3499.f.- 1.apr. – 45.l. - 4.lp.
21. Turpat.
22. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 12.lp.
23. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 4 lp.
24. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 22.lp.
25. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 4.lp.
26. Turpat.
27. Kalniņš H. Kāds epizods no Ziemeļnieku organizēšanās... 106.lpp.
28. Par Tēvzemi mīļo...
29. Erss Ā. Vidzeme brīvības cīņās./R.: Pagalms, 1935. – 256 lpp. – 225.lpp.
Turpmāk: Erss Ā. Vidzeme brīvības cīņās...
30. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 32.lp.
31. Turpat. – 29.lp.
32. Turpat. – 31 lp.
33. Turpat. – 32.lp.
34. Turpat. – 31.lp.
35. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 14.l. – 251., 278., 279, 280, 281., 288.,295., 299., 306., 315., 387. lpp.
36. No Ģ.Brieža personiskā arhīva.
37. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. – 12.l. – 153.lp.
38. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 6.lp.
39. Turpat. – 27.lp.
40. Turpat. – 49.l. – 1.lp.
41. LVVA.- 3584.f. – 1.apr.- 49.l.-1.lp.
42. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 21.lp.
43. Pasaules vēsture/A.Grīna red. - 4.sēj.- R.: Grāmatu draugs., 4.sēj. – 1930. – 794 lpp – 634.lpp.
Turpmāk.: Pasaules vēsture...
44. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 36.l. – 25.lp.
45. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture...232.lpp.
46. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 15.l. – 32.lp.
47. Turpat. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 7.lp.
48. Turpat. – 8.lp.
49. Turpat.
50. Turpat.
51. Turpat.
52. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 36.l. – 25.lp.
53. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 8.lp.
54. Turpat. – 3584.f. – 1.apr. – 11.l. – 108.lp.
55. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture...232.lpp.
56. Turpat.
57. Par Tēvzemi mīļo...
58. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 7.lp.
59. Turpat.
60. Erss Ā. Vidzeme brīvības cīņās... 227.lpp.
61. Voldemāra Ozola runa Andrieva Niedras prāvā...
62. Zālīte P. Kā Latvija tapa vai kā piepildījās tautas pašnoteikšanās ideja? – R.: Valtera un Rapas akc. sab. grāmatspiestuve, 1928. – 120 lpp. – 91.lpp.
63. Latvijas brīvības karš/Armijas komandiera štāba apmācības daļas izd .- R.: 1928 .- 96 lpp.- 43.lpp.
Turpmāk: Latvijas brīvības karš...
64. Ozols V. Cēsu kaujas // Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai: 1919. – 1926. – R.: Latvijas atvaļ. Karavīru b-ba, 1926. – 46 lpp. – 8. – 32.lpp. – 30.lpp.
65. Pasaules vēsture... 636.lpp.
66. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. 45.l. – 8.lpp.
67. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture... 239.lpp.
68. Latvijas brīvības karš... 43.lpp.
69. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture... 239.lpp.
70. Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas 1919.gadā. // Limbažu Vēstnesis. – 1936. – 5.jūn. – Nr.23.
Turpmāk: Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas
71. Erss Ā. Vidzeme brīvības cīņās... 228.lpp.
72. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture... 240.lpp.
73. No autora sarunas ar Jāni Eglīti Vidrižos 1989.gada 15.augustā.
74. No autora sarunas ar Ernestu Pūli Vidrižos 1989.gada 13.augustā.
75. Varoņnāvē kritušā virsnieka Gelbes piemiņas godināšana Vidrižos // Jaunākās Ziņas. – 1934. – 19.jūn. – Nr.134.
76. Igaunijas virspavēlnieka štāba ziņojumi: 20.jūnija vakarā // Tautas Balss. – 1919. – 22.jūn. – Nr.46.
77. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 49.l. – 299.lpp.
78. Jaunākais vācu slepkavu darbs // Tautas Balss. – 1919. – 22.jūn. - Nr.46.
79. Poriets.J. Pirmās cīņas pret baroniem // Tautas Balss. – 1919. – 24.jūn. – Nr.47.
80. Legzdiņš H. Ronis – mana būdiņa un pils – R.: 2002. – 336 lpp. – 65.lpp.
Turpmāk: Legzdiņš H. Ronis – mana būdiņa un pils..
81. Legzdiņš H. Ronis – mana būdiņa un pils..
82. Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas..
83. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture... 240.lpp.
84. Legzdiņš H. Ronis – mana būdiņa un pils.. 66.lpp.
85. LVVA. – 3584.f. – 1.apr. – 49.l. – 98.lp.
86. Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas...
87. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. – 2.l. – 4.lp.
88. Legzdiņš H. Ronis – mana būdiņa un pils.. 67.lpp.
89. Benets Dž. Atbrīvojot Baltiju... 140.lpp.
90. Par tēvzemi mīļo...
91. Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas..
92. Erss A. Vidzeme brīvības cīņās.. 229.lpp.
93. Zeidmanis J. Limbažu jaunatnes atbrīvošanas cīņas..
94. LVVA. – 3499.f. – 1.apr. – 45.l. – 9.lp.
95. Par tēvzemi mīļo..
96. Erss. Ā. Vidzeme brīvības cīņās.. 229.lpp.
97. Benets Dž. Atbrīvojot Baltiju... 206.lpp.
98. LVVA. – 3601.f. – 1.apr. – 220.l. – 1., 31.lp.
99. Cēsu kauju nozīme // Ziemeļnieki. Latvijas brīvības cīņu atcerei. Rakstu krāj. II d. – Ziemeļlatvijas brīvības cīņu piemiņas Komitejas izdev. – 1974. – 256 lpp. – 167.lpp.